Ticiet man, pēc dabas es neesmu skauģis, bet negribu būt tā “slaucamā govs”, kuras lomu man (kā arī visiem pārējiem vēlētājiem — nodokļu maksātājiem) ir atvēlējuši mūsu “tautas kalpi” (gan augstākā līmeņa — parlamentā, gan rajona padomē).
Izlasot M. Celmiņas rakstu “Rajona padome nodokļu maksātāju naudu savām algām nežēlo” (“Staburags”, 10.01.2008.), es sapratu, ka ar inflāciju jācīnās vienīgi vienkāršajai tautai jeb tā sauktajiem “reņģēdājiem”. Tāpat arī policistiem, ugunsdzēsējiem, mediķiem, skolotājiem un citiem nemitīgi jācīnās par savām tiesībām saņemt daudzmaz cilvēka cienīgu darba algu. Jo “tautas kalpi” savām algām un dažnedažādām piemaksām, kompensācijām naudu atrod acumirklī.
Es neko neiebilstu pret mūsu deputātu algu samerīgu palielināšanu, jo to prasa pati dzīve. Bet man ir pilnīgi nesaprotams, kā mūsu deputāti pašreizējā situācijā, kāda valda valsts ekonomikā, piešķir sev vēl papildu piemaksas vienas līdz triju algu apmērā gada beigās. Vai tiešām naudu nav kur izlietot visa rajona interesēs? Varētu to novirzīt kaut vai lauku ceļu uzlabošanai, kuri daudzās vietās jāremontē. Tāpat varētu vēl diskutēt par tā sauktajām “atvaļinājuma algām”, kuras piešķirtas dažādu iestāžu vadītājiem. Tad jau loģiski būtu Darba likumā iekļaut pantu, pēc kura darba devējam jāizmaksā darba ņēmējam, dodoties atvaļinājumā, vēl viena — papildu alga. Lai viņš (viņa) pēc grūtā darba varētu relaksēties pie Vidusjūras vai Kanāriju salās.
Ļoti gribu par šiem jautājumiem dzirdēt (lasīt) no mūsu “tautas kalpiem” izskaidrojumu (motivāciju), kāpēc viņi tā parūpējušies par savas labklājības strauju paaugstināšanu uz tautas rēķina? Te nāk prātā B. Sipenieces teiktais: “Kā jūs varat skatīties tautai acīs?”. Un, beidzot savu rakstu, varu pateikt vienu — pareiza ir senā tautas paruna: zivs sāk bojāties no galvas.
