Izlasīju 2008. gada 5. janvāra numurā “Staburagā” publicēto pensionāra Viļņa vēstuli. Visu tajā aprakstīto dzirdēju un redzēju arī es. Tas bija 2007. gada 14. decembrī, biju pie ārsta un mājās braucu ar Sunākstes autobusu pulksten 15.45. Šo gadījumu pārrunājām arī ģimenē.
Tas nu tā ir, ka tagad pret gados vecākiem cilvēkiem daži autobusu vadītāji izturas diezgan neiecietīgi. Tik rupju attieksmi pret sievieti pensionāri gan piedzīvoju pirmo reizi. Tās sievietes vietā varēju būt es vai kāds cits, kuram vairāk tīkliņu un somu. Arī es regulāri braucu uz Aizkraukli, sapērkos veikalos, šo to vēl iedod radi, un tā, paunām apkrāvusies kā vecs kamielis, braucu mājās. Par laimi, šis autovadītājs nekad nebija gadījies.
Jāsaka tā, ka šis autovadītājs ir ne tikai ļoti rupjš, bet arī liels gļēvulis, kurš nespēj atzīt savu vainu un lokās melos kā skolas puika. Ar ko bagāžas nodalījums bija aizņemts — nezinu, bet pieturā neviens pasažieris tur iekšā neko nelika. Atverot vidējās durvis, šīs sievietes bagāža nevienam nebūtu traucējusi, jo pat puse sēdvietu autobusā bija brīvas. Braucēju tiešām bija maz.
Autobusu šoferus salonā notiekošais gan daudz neinteresē (ja ir normas robežās), jo pašiem skan sava mūzika. Autobusu vadītāji arī neiejaucas jauniešu — brašuļu — izdarībās, jo viņi taču nav nevarīgi pensionāri.
Ļoti liels paldies autobusu vadītājiem, kuri brauc no un uz Neretu, par laipnību, atsaucību, par palīdzēšanu iekāpt autobusā, kad esmu tā pavairāk apkrāvusies ar somām un tīkliņiem. Paldies visiem iejūtīgajiem, atsaucīgajiem autovadītājiem!
Lai veiksme pavada viņus visu šo gadu!
