Nu jau padzeltējušā “Staburaga” numurā 2006. gada 26. janvārī bija publicēts raksts par Bebru pagasttiesas priekšsēdētājas vēlēšanām. No apakšvirsrakstiem — “Politiskās spēles pagasta līmenī”, “Pārtrauc pusvārdā”, “Pārmet neizdarību”, “Nodrošinās ar ierakstu” — var secināt, kāda ir pašvaldības priekšsēdētājas Rutas Borislavas attieksme pret padoto. “…kundze nenoliedz, ka viņai ar Modru Šuriņu jau ilgāku laiku ir sliktas attiecības, tāpēc kopā strādāt ir ļoti grūti.”
Vairāki pašvaldības darbinieki šo nospiedošo attiecību dēļ ir atraduši citas darbavietas. Man kā pagasttiesas priekšsēdētājai darbs Bebru pagasta pašvaldībā turpinājās līdz pagasta padomes ārkārtas sēdei 2006. gada 14. novembrī. Tad, izskatot jautājumu “Par pagasttiesas priekšsēdētājas Modras Šuriņas darba laika ievērošanu”, deputāti nolēma atcelt mani no amata, kā iemeslu nosaucot “prettiesisku un nolaidīgu darbu”. Lēmumam nepiekritu, tāpēc sāku tiesas procesu pret pašvaldību. Tās priekšsēdētāja, “cīnīdamās par savu taisnību”, nekautrējās izvēlēties liecinieci, kura ar pagasttiesas lēmumu savulaik par nekārtīgu savu pienākumu pildīšanu tika atcelta no aizbildnes amata, ar astoņus gadus vecām fotogrāfijām apliecināja Modras Šuriņas “prettiesiskās” darbības 2006. gada nogalē u. c. No lietai pievienotajiem pretrunīgajiem dokumentiem tā arī nesapratu, kāds bija faktiskais manis atlaišanas no darba pamatojums.
2008. gada 10. septembrī Augstākajā tiesā noklausījos spriedumu: prasītājas Modras Šuriņas prasība noraidīta, spriedums nav pārsūdzams.
Ja lieta turpinātos, es ietu vēl tālāk. Pagasttiesā strādājām koleģiāli. Gandrīz desmit gadu kopīgi priecājāmies par lietu labvēlīgu iznākumu, kopā izvērtējām un risinājām ļoti smagas problēmas. Esmu pateicīga bijušajiem pagasttiesas locekļiem, kolēģiem citās rajona pašvaldībās, pagastu un pilsētu bāriņtiesās. Nenožēloju šajā atbildīgajā un grūtajā darbā pavadītos gadus. Iegūtās zināšanas man deva spēku un enerģiju nesamierināties ar netaisnību, cīnīties arī par sevi, jo kurš gan cits manā vietā to darītu? Vislielākais guvums šajā tiesas procesā — iepazīta godprātīga un zinoša likumiskā pārstāve, kura nejautāja: “Vai kvīti vajag?”. Pati uzrakstīja un kvīti man pasniedza.
Šis gadījums stiprināja manu pārliecību, ka gandrīz divus gadus ilgušais tiesvedības process tik tiešām nebija veltīgs.
Pēc daudzajiem dažādos amatos pavadītajiem darba gadiem vēlos aicināt ikvienu — strādājiet tikpat labi kā es, ja varat, dariet savu darbu vēl labāk! Gandarījums būs pašam, priecāsies arī citi.
