Nu jau labu laiku neesmu Jums rakstījusi. Šoreiz gribu pastāstīt, cik cilvēkam grūti, ja viņš saslimst. Mans vīrs ir invalīds. Ilgus gadus viņš ir ārstējies. Pagājušā gada oktobra beigās viņš smagi saslima, ārstējās Jēkabpils slimnīcā. Veselība uz laiku uzlabojās, bet pēc dažām dienām viņam atkal kļuva slikti. Sapratu — jāturpina ārstēties. Sazvanījos ar viņa ārstu “Linezerā”. Ar steigu bija jābrauc uz slimnīcu, šoreiz uz “Linezera” Hematoloģijas nodaļu. Tālākai ārstēšanai atkal bija vajadzīga nauda, bet ar naudu bija slikti. Mums tikko ielika jaunus logus. Man pensija toreiz bija 130 latu, vīram drusku vairāk. Nekad pagastā palīdzību netiku lūgusi, šoreiz domāju to darīt. Rīgas slimnīcā vīrs ārstējās gandrīz mēnesi. Paldies visiem, kuri viņu ārstēja. No pagasta nekādas ziņas. Gaidīju ilgi. Beidzot saņēmos un zvanīju. Man atbildēja, ka izsūtīta vēstule ar atteikumu.
Iznāk tā: mēs ar vīru visu mūžu esam dzīvojuši Koknesē, strādājuši, maksājuši nodokļus, bet nu nekas nepienākas. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas var nestrādāt, jo strādā vīrs, bērniem labas algas, par laimi, bet pagasts pabalstus piešķir. Dzērāju un sliņķu arī mums netrūkst, viņi arī saņem. Es nerunāju par tiem cilvēkiem, kuriem ir mazi bērni un nav darba, viņiem ir jāpalīdz. Izlasīju rakstu 16. februāra “Latvijas Avīzē”, kur Daudzes kungs saka, ka cilvēkam, kas valstij nav maksājis neko, nekāds pabalsts nepienākas. Taču Koknesē daudzi nodokļus nekad nav maksājuši, bet pabalsts tiek. Man liekas, Kokneses sociālajam dienestam to vajadzētu izlasīt. Vai nav kā tajā fabulā par sienāzi un skudru?
