— Es tagad dzīvoju pensijas gaidīšanas noskaņā, — saka Anatolijs, kuram maija sākumā būs 60 gadu.
— Dzīvoju kopā ar māti un jau ilgāku laiku esmu bez darba. Vienīgais iztikas avots — viņas pensija. Vasarā parasti strādāju pagasta labiekārtošanos darbos, bet ziemā nopelnu kādu latu ar gadījuma darbiņiem. Maijā priekšlaikus došos pensijā — vismaz katru mēnesi būs pašam sava nauda. Man bija liels uztraukums, vai sanāks 30 gadu darbastāžs, jo nezināju, vai tajā ieskaita arī mācību laiku arodskolā. Pretējā gadījumā es nevarētu priekšlaikus pensionēties. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā uzzināju, ka varu neuztraukties — pensija būs! Es to tik ļoti gaidu, ka brīžam pat bail, ka neiznāk kā manam kolēģim, kad vēl strādāju kolhozā, — viņš arī to ļoti gaidīja, bet nomira pusotru mēnesi pirms pensijas termiņa. Ir jau arī nemiers par to, ka valdība pēkšņi izdomās un atcels iespēju priekšlaikus pensionēties. Ir taču pieredze, ka taupīšanas plāni visvairāk skar tieši maznodrošinātos.
Esmu iecerējis no pirmās pensijas nopirkt daudzprogrammu antenu televizoram. Tagad es televīzijā redzu tikai divas programmas, tāpēc visas sporta pārraides jāiet skatīties pie drauga.
Tā kā mums ir personīgā mājiņa, ziemā iztikšana bija vieglāka nekā tiem, kuri mīt daudzdzīvokļu mājās, — nebija jāmaksā lieli rēķini par komunālajiem pakalpojumiem.
Ikdienā ēdam pieticīgi, bet, kad ciemos atbrauc bērni, tad gan saved visādus gardumus. Mēs viņiem savukārt iedodam kartupeļus, bietes un burkānus, ko izaudzējam piemājas dārzā. Dēls nesen kļuva bezdarbnieks, meitai gan pagaidām klājas labi.
Viendien biju aizgājis uz dārzu, domāju — parakšu zemi, bet nekā, zeme atlaidusies tikai virspusē. Svētdien bija ļoti jauks laiks, gāju uz mežu urbt sulas, taču nekas neiznāca. Mežā viss sasalis un tik daudz sniega, ka vēl kāda nedēļa jāpagaida.