Kā jau pirms katrām vēlēšanām, arī šoreiz veidojas un apvienojas dažādas partijas. Par sīkpartijām nav vērts pat runāt, tās nāk un zūd, bet noorganizējās miljonāru kompānija “Par labu Latviju”. Rada izbrīnu, ko gan šie “uzņēmēji” un viņiem pietuvinātā augstā ierēdniecība, kas pārstāv 10 — 15% iedzīvotāju, vēl gribētu mainīt, jo viņiem jau tā visa ir gana? Varbūt vienīgi māc bažas, ka jau pēc pieciem līdz desmit gadiem nebūs, kas viņus apkalpo, kas uztur infrastruktūru — vecie un vārgie apmirs dārgās un neiespējamās veselības aprūpes dēļ, jaunie aizbrauks, un paliks tikai valsts pārvalde.
Tā kā viņu kompānijā ir pārstāvji arī no Aizkraukles puses, ar “Staburaga” starpniecību varētu paskaidrot, vai viņi apkopo spēkus, lai noturētu pastāvošo kārtību, vai domā arī padalīties ar reņģēdājiem, lai katru vakaru televīzijā neskanētu aicinājums “Ziedojiet latu Latvijas trūkumcietējiem!”.
Manuprāt, būtu jāsāk ar tautas skaitīšanu, cik tad to bāleliņu Latvijā vēl ir palicis, un vai viņi reāli spēj uzturēt 200 tūkstošu ierēdņu armiju? Jāsalīdzina ar pirmskara valsts pārvaldi, kad katram ierēdnim priekšā nestāvēja dators. Ievērojot visstingrāko taupību, visur un visiem bez izņēmumiem darba samaksa nedrīkstētu pārsniegt premjera atalgojumu, tas ir, 2000 latu mēnesī, progresīvo nodokli piemērot no 500 latiem. Pensiju, bezdarbnieka pabalstu, atlaišanas kompensāciju, māmiņu, papiņu u. c. pabalstu “griesti” — 350 latu mēnesī. Lai mazinātu bezdarbu un aizbraukšanu, vienai personai — vienu darba slodzi un vienu algu vai pensiju. Kamēr bezdarbs nav zemāks par 2 — 3%, atlaist no darba visus pensionārus, jo viņi pamatā ir kantoros sēdošie, kuri jau tā saņem lielākas pensijas, līdz ar to bezdarbs samazinātos vismaz par 60 — 70 tūkstošiem cilvēku. Neaizvietojamu speciālistu nav, un arī Rietumos kantoristi nav vajadzīgi, vajadzīgi meln-strādnieki.
Pensijas vecumu nevis palielināt, bet samazināt padomju laika līmenī, bet ne mazāku par 50 gadiem kā tagad dažādiem militāristiem. Ja cilvēks līdz 50 gadiem nostrādājis vismaz 25 gadus un nav darba, viņam jāsaņem vismaz 150 latu pensija, nevis jālūdz pabalsts vai pārtikas paka. Pārgalvīgiem kredītņēmējiem vienīgā valsts palīdzība, lai nenonāktu uz ielas — iedot vienistabas dzīvokli sociālajā mājā, lai zina, ka par nepārdomātu greznību ir jāmaksā. Valsts prioritātei jābūt ražošanai, nevis māksliniekiem un sportistiem. Par kādu krīzes novēršanu var būt runa, ja arī tagad tiek slēgti uzņēmumi un nekavējoties demontētas iekārtas, lai tur nekad neko vairs neražotu? Operai un olimpiešiem valdība bez ierunām piešķīra pa pusmiljonam latu prēmijām, bet uzņēmumam “Laiko” Mālpilī nedeva 300 tūkstošu latu kredīta garantijām, uzņēmums bankrotēja, 500 strādnieku palika bez darba. Un cik samaksās plūdos cietušajiem? Par ražošanas un patēriņa nesabalansētību liecina tas, ka sporta funkcionārs Aldons Vrubļevskis saņem 5000 latu mēnesī un prēmijas, bet Ingrīda Gulbe pamanījusies valsts pārvaldē saņemt algu, ne jau minimālo, 14 iestādēs! Bet cik saņem lauksaimnieks, ja piens ir avota ūdens vērtībā vai kviešu maiss divu trīs cigarešu paciņu vērtībā? Toties maiss Krievijā ražotā slāpekļa mēslojuma pirms iestāšanās ES maksāja trīs latus, tagad — 30 latu, tas ir, 10 reižu dārgāk.
Jānosaka centralizēts valsts ie-stāžu štatu un algu saraksts, nevis katra iestāde to nosaka pēc radu un draugu būšanas. Vai pagastos, kur nav pat 1000 iedzīvotāju, vien pensionāri un bezdarbnieki, vēl vajadzīga speciāla pārvalde? Pietiek ar motorizētiem vienu diviem sociālajiem darbiniekiem, kas izdala nabagiem pabalstus. Reizi nedēļā novads ar dažādiem priekšniekiem un vietniekiem var noorganizēt bezmaksas autobusa braucienu no attālākiem pagastiem uz centru un viss kārtībā. Vai vajadzīgas 35 augstskolas ar 6500 augsti algotiem pasniedzējiem, ja lielākajai daļai beigušo tāpat jābrauc uz Rietumiem par melnstrādniekiem, un izskolots jauns cilvēks šai valstij un vecākiem ir zudis. Kas šos zaudējumus var aprēķināt? No Sibīrijas vairums izsūtīto atgriezās, bet tagad aizbraukušie šādā valstī neatgriezīsies nekad. Vai tas nav savējo genocīds pret savējiem?
