Nesen braucu uz skolasbiedru salidojumu ar autobusu Aizkraukle—Jēkabpils, kas 7.30 izbrauc no Aizkraukles. Esmu invalīde, biju uztraukusies, kā Koknesē iekāpšu un Jēkabpilī izkāpšu ar savu pasmago nesamo. Koknesē man somas ienest palīdzēja divi vīrieši, kuri izkāpa Klintainē. Paldies viņiem!
Autobusā mani sagaidīja ļoti laipns autovadītājs, sakot, lai kāpju lēnām un neuztraucos. Visu ceļu priecājos par viņa laipnību pret katru pasažieri, kuri iekāpa un izkāpa. Jēkabpilī šis jaukais autobusa vadītājs manas somas novietoja uz soliņa, apvaicājās, vai ārā nebūs auksti. Novēlēja man jauku dienu un laimīgu tālāko ceļu.Ir liels prieks, ka mums Aizkrauklē strādā tik jauki autovadītāji — sirdscilvēki. Ja meklējam sirdsmāsiņas, kāpēc lai nebūtu sirdsšoferīši? Diemžēl autobusu stacijā neizdevās noskaidrot šī jaukā autovadītāja vārdu un uzvārdu. Bet vissirsnīgākais paldies viņam! Skumdināja tikai tas, ka autobuss Liepājas, bet vadītājs vietējais. Nekad nesapratīšu, kāpēc Liepāja mums atņēmusi visus labos reisus.Pie reizes gribu pateikties par laipnību arī autovadītājiem Mārim Miķelsonam, Ojāram Rotkājam un Mārim, kurš katru dienu pulksten 14.15 brauc uz Iršiem. Aizkraukles autovadītāji citu vidū izceļas ar laipnību un cilvēcību. Vēlu viņiem drošus gludus ceļus un jaukus pasažierus!
