Šis ir Latvijas vēsturē ļoti nozīmīgs mēnesis ar Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Drosmīgi, varonīgi un izlēmīgi ir bijuši mūsu priekšgājēji! Arī mēs Atmodas laikā bijām malači. Bet, kur esam nonākuši, arī redzam… Daudzi teiks — es tur neko nevaru līdzēt — un klusībā cerēs uz kādu gudru, stipru un enerģisku cilvēku, kas mūs izvedīs saulītē.
Nu jau redzam, ka Tautas partijas iecerētais glābējs būs Andris Šķēle. Un te nu mana galvenā rūpe ir par to, lai tauta nākamajās vēlēšanās atkal “neiekrīt lamatās” un nelaiž pie teikšanas Tautas partiju ar Šķēli priekšgalā (to pašu domāju arī par Šleseru). Noticēt šo viltīgo cilvēku solījumiem es nespētu. Tā būtu kārtējā utopija un ļoti sāpīga pamošanās atkal pie sasistas siles.
Ceru, ka mani novērojumi un secinājumi varētu palīdzēt citiem izprast kopsakarības, rosinātu nebūt vienaldzīgiem, visam aktīvi domāt līdzi. Mēs, pensionāri, nedrīkstam bezcerībā atmest visam ar roku. Mūsu ir daudz, kopā tas ir spēks. Aiz mums ir mūsu bērni, mazbērni.
Kā tad TP savulaik guva augstus reitingus? Ar naudu, uzpirkšanu un dažādām mahinācijām.
Par tām pašām “pozitīvisma kampaņām”. Biju toreiz šokā, dzirdot ļoti cienītu, augsti novērtētu zinātnieku, ārstu toreiz izteiktos slavinājumus TP. Padomājot sapratu: vai, piemēram, mūsu Kardioloģijas centram būtu iespēja iegādāties nepieciešamās dārgās iekārtas, ja Andrejs Ērglis un citi nebūtu slavējuši TP? Arī daudzi pašvaldību vadītāji iestājās TP ne jau aiz cieņas pret TP, bet tādēļ, ka saprata: ja gribam saņemt atbalstu novada attīstībai, cita ceļa nav — ir “jāpārdodas”. “Pārdevās” daudzi pašvaldību vadītāji, un viņu vadītie novadi tiešām uzplauka (protams, uz citu — nepakļāvīgo — rēķina). Un, lielo panākumu iedrošināti, viņi beigu beigās iekūlās milzīgos kredītos, kas nu ir kā cilpa kaklā. Kā izglābties? Nu mēģinās atkal saukt Šķēli — glābēju, jo tad, cerams, par aktīvo atbalstu TP, atkal nākusi pie varas, kaut ko atmetīs un palīdzēs izkulties.
Un Andris Šķēle atkal berzē rokas — tauta mani sauc, man jānāk, un es iešu!
Ar naudu un viltu tika iekaroti TP uzticami cilvēki. Citi uzticami tika padarīti mākslīgi — iesaistot arvien lielākās mahinācijās, kļūstot arvien atkarīgākiem citam no cita. Patstāvīgi domāt un spriest viņi vairs nevar, atliek tikai balsot pēc īkšķa un klausīt savu Tēvu un Skolotāju. Kāda tur demokrātija!
Tauta pamazām sāka saprast. TP un Šķēles reitings krita arvien zemāk, un arī Šķēle saprata — uz laiku jāpaiet malā, pagrīdē, no kurienes visu var labi vērot, analizēt, pārdomāt un pie reizes turpināt virzīt notikumus sev vēlamā virzienā. Rūpīgi tika sagatavots atgriešanās ceļš. TP spice to atbalstīja ar entuziasmu, jo citādi partijai bija lemta bojāeja.
Bet nu atkal tuvojas vēlēšanas. Laiks sākt rīkoties aktīvāk. Ko darīt? Tā, kā agrāk, šoreiz nevarēs. Mahinācijas ar “lokomotīvēm” un “pozitīvajām kampaņām” vairs neder, bet mūsu “ierindas biedram” un citiem galvas strādā. Tautu sāk radināt pie domas, ka no Dombrovska jau neko labu nevar cerēt, viņš taču neprot vadīt valdību, viss ved uz to, lai iet vēl sliktāk, lai varētu atkal skandināt veco dziesmu: “Nu, lūk, jūs taču tagad esat noteicēji un atkal pierādāt, ka neko nespējat.”
Bet atcerēsimies pirmo reizi, “Jaunajam laikam” esot valdībā. Repše taču jau toreiz brīdināja un stingri uzstāja, ka nedrīkst pieļaut tik lielu budžeta deficītu, par kādu nolēma valdošās partijas. Viņu uzskatīja par pēdējo nejēgu un noķengāja. Bet Igaunijā toreiz to izdarīja un valstī uzkrāja līdzekļus, kad mūsējie tikai negausīgi grāba un grāba…
Tagad redzam, kura valsts rīkojās pareizāk. Lai arī Igaunijā ir krīze, bet tautai tur klājas daudz labāk. Starp citu, arī piļu ceļmalās tur neesot sabūvēts tik daudz kā pie mums. Un tajā pašā laikā šī “čammāšanās”, pieņemot lēmumu krīzes pārvarēšanai, mūžīgās nesaskaņas starp TP un JL tiešām ļaudīm liek sākt šaubīties par Dombrovska un JL spēju vadīt valsti. Par to TP vecbiedri tik berzē rokas un cer, ka galvenais pretinieks JL drīz būs sakompromitēts uz neatgriešanos.
Nedaudz par valdības pieļautajām kļūdām. Nekļūdās taču tikai tas, kurš neko nedara. Kļūdījušies savureiz ir itin visi — arī Repše, Dombrovskis, arī Kārlis Ulmanis un Valdis Zatlers. Un tas ir cilvēcīgi. Manuprāt, galvenais ir cilvēka patiesā griba no visas sirds darboties Latvijas un tās tautas labā. Un to es šajos cilvēkos saskatu.
Mūsu premjers Dombrovskis ir godavīrs, kurš, ideālu vadīts, atstāja stabilu amatu Briselē un stājās pie valsts vadīšanas tik sarežģītā laikā. Šausmīgu mantojumu JL valdība saņēma. Pašam V. Dombrovskim nav miljonu, nedz piļu ģimenes īpašumā — arī tas izsaka daudz.
Cilvēki, kuriem dzīvē galvenais ir nauda un vara, nav ārstējami. Viņi nemainās. Tādēļ domāsim, domāsim, lai līdz vēlēšanām būtu izdomājuši!
