Dziļās sērās un līdzjūtībā
noliecu galvu visu cietušo un bojāgājušo, viņu ģimeņu,
tuvinieku, draugu, kolēģu un līdzcilvēku priekšā. Zolitūdē
notikušais ir neiedomājama traģēdija, kas nav attaisnojama ne ar
kādām saņemtajām atļaujām, zīmogiem, parakstiem, darba
drošības prasībām, evakuācijas plāniem vai normatīviem.
Nevainīgu cilvēku bojāeja miera laikā ir absolūti traģiska, un
nav iespējams pat iztēloties, kādas ciešanas un izmisumu tā ir
nesusi daudziem desmitiem Latvijas ģimeņu.
Šajās traģiskajās dienās
vairāk par jebko citu ir nepieciešama personiska nožēla un
atbildība. Ētikas jautājumos katram ir jāsāk ar sevi, savas
rīcības izvērtējumu. Tādēļ šo laiku esmu pavadījis ne tikai
sērās, bet arī ļoti smagās un nopietnās pārdomās par savu
atbildību. Būvniecības atļaušana un kontrole ir likumā noteikta
pašvaldību funkcija un atbildība, sabrukusī veikala ēka tika
projektēta un uzbūvēta pirms es kļuvu par ministru, tomēr es sev
nemitīgi jautāju, kā man būtu jārīkojas, jo Ekonomikas
ministrija ir tā, kas atbild par būvniecības jomas vispārējo
politiku.
Strādājot divus gadus ekonomikas
ministra amatā, esmu centies veikt pārkārtojumus un uzlabojumus
būvniecības jomā. Ir izdevies panākt jauna, mūsdienīgāka un
daudzējādā ziņā stingrāka Būvniecības likuma pieņemšanu
Saeimā. Šis likums stāsies spēkā nākamā gada 1.februārī.
Diemžēl, nav bijis manis spēkos novērst traģēdiju un izmaiņas
būvniecības jomā līdz šim ir bijušas nepietiekamas. Papildus
konkrētu cilvēku nepiedodamām kļūdām ir jārunā par sistēmas
nespēju novērst šādu nelaimi. Par to es uzņemos morālu un
politisku atbildību.
Es domāju, ka vienīgā atbildīgā
rīcība no manas puses ir rīkoties tā, lai sekmētu, ka vainīgie
saņem sodu, un – pats galvenais – pastiprinātu būvniecības
jomas kontroli un uzraudzību, lai šādas traģēdijas neatkārtotos
nākotnē.
Pirmais atbildības līmenis
attiecas uz krimināltiesisko pusi, proti, sniegt visu iespējamo
atbalstu izmeklēšanai, tostarp piesaistot starptautiskus ekspertus,
lai tiktu noskaidrota patiesība un sodītas vainīgās personas.
Tomēr ir jānodrošina ne vien
Valsts policijas profesionāls un operatīvs darbs, lai iespējami
raitā un objektīvā kriminālprocesā tiktu noskaidroti nelaimes
apstākļi un vainīgie, bet ir nepieciešams arī visaptverošs un
neatkarīgs izvērtējums, nodrošinot patiesu informāciju
sabiedrībai gan par konkrēto indivīdu kļūdām un nolaidību, gan
par sistēmas nepilnībām, kas nav novērsušas traģēdiju.
Tādēļ otrais atbildības
līmenis ir politiskais. Šeit būvniecības nozarē veicamie pamata
uzdevumi ir trīs un par tiem es uzņemos atbildību:
1) “Treknajos gados”
uzbūvēto sabiedrisko ēku drošības audits
Pirmais jautājums, kas uztrauc
ikvienu Latvijas iedzīvotāju, ir drošība sabiedriskās ēkās
tieši šobrīd. Tādēļ jau tagad tiek veiktas ārkārtas pārbaudes
sabiedriskajās ēkās – it īpaši tajās, kas ir uzceltas pēdējos
gados vai tajās, kur patlaban notiek rekonstrukcijas vai citi
būvdarbi. EM jau piektdien, 22. novembrī nodeva uzdevumu 85
pašvaldību būvvaldēm, prasot veikt šādas pārbaudes, un
atbildīgas pašvaldības šādas pārbaudes jau veic.
Līdzās tam EM veidos iespējami
riskanto objektu sarakstu un karti, kur tiks veiktas ārkārtas
neatkarīgas pārbaudes. Tiks ņemti vērā arī anonīmie
būvniecības speciālistu ziņojumi, kuri jau ir publicēti
sociālajos tīklos un internetā. Pārbaudes neveiks pašvaldību
būvvaldes un tā būs neatkarīga pārbaude ne tikai par normatīvu
izpildi, bet šo ēku reālo drošību.
2) Nekavējoties augstāki
drošības un kvalitātes standarti būvniecībā Latvijā
Es uzņemos atbildību par to, ka
tiks veiks visaptverošs un profesionāls būvniecības jomas
izvērtējums, lai panāktu augstākus drošības un kvalitātes
standartus, ko iepriekš kavēja gan būvniecības industrijas
spiediens un lobijs, gan pašas būvniecības nozares pretestība,
gan vienkārši naudas trūkums. Šīs vispārējās inventarizācijas
veikšanai tiks piesaistīti arī starptautiski eksperti.
Mūsu absolūta atbildība ir
panākt sistēmas uzlabojumus, lai maksimāli novērstu šādu
traģēdiju atkārtošanos nākotnē.
Jaunais Būvniecības likums ir
solis uz priekšu, lai paaugstinātu drošības un kvalitātes
prasības būvniecības jomā. Zolitūdes „Maxima” ir celta un
ekspluatēta atbilstoši vecajam Būvniecības likumam, no tā
izrietošajiem noteikumiem un prasībām. Divus gadus, ko esmu bijis
ekonomikas ministra amatā, esmu centies panākt izmaiņas
būvniecības jomā, cīnoties par jaunā Būvniecības likuma
pieņemšanu, kas ir pieņemts un stājas spēkā nākamā gada
1.februārī. Tas virknē jautājumu, kas būtu bijuši būtiski
„Maximas” būvniecības sakarā, paredz stingrākas prasības –
pret būvuzrauga darbu, pret būvinspektora pienākumiem, ēku
garantijas termiņiem un speciālistu kompetences novērtēšanu.
Piemēram, tas paredz minimālo biežumu ar kuru pašvaldības
būvinspektoram ir jāierodas uz pārbaudēm sabiedriski nozīmīgas
celtnes būvlaukumā (piemēram, saskaņā ar Krīzes vadības
padomes sēdē sniegto informāciju Rīgas pašvaldības
būvinspektors pēdējo reizi objektā Priedaines ielā 20 esot bijis
16.augustā(!)).
Vienlaikus uzskatu, ka jaunajos
būvnormatīvos, kas izriet no jaunā Būvniecības likuma, ir
nekavējoties jāiestrādā īpaši stingras drošības un kvalitātes
prasības:
-
Papildu drošības un kvalitātes
prasības sabiedriskajām ēkām, tostarp garantijas termiņš un
obligātā apdrošināšana (papildu faktors drošībai); -
Lai tiktu nodrošināta cilvēku
drošība, skaidri ierobežojumi būvniecības darbu veikšanai
vairākās kārtās sabiedriskajās ēkās; -
Stingrākas, valsts definētas
(nevis profesionālo asociāciju pašu) prasības speciālistu
kompetencei un kvalifikācijai; -
Būvniecības informācijas
sistēma, kas ļaus elektroniski iegūt konkrētu informāciju par
būvinspektoru, būvdarbu veicēju un būvuzraugu darbu un atrašanos
konkrētos objektos, tostarp arī dokumentu sagatavošana un
iesniegšana elektroniskā vidē, lai izvairītos no „papīru
sakārtošanas”.
3) Reālas valsts uzraudzības
atjaunošana pār būvniecības procesu
Ir ļoti maz ticams, ka 2009. gadā
likvidētās Valsts būvinspekcijas atjaunošana tās iepriekšējā
veidolā, pastiprinātu drošības standartus būvniecības
industrijā. Mēs nedrīkstam šī brīža pamatoti sakaitinātajā
gaisotnē izveidot jaunu korupcijas vai birokrātijas perēkli.
Tomēr ir jāatjauno valsts līmeņa
pārraudzība pār pašvaldību būvvalžu darbu, lai tiktu
nodrošināta papildu uzraudzība pār būvdarbu kvalitāti un
drošību. Reālākais risinājums ir valsts būvinspektoru
institūcijas izveide, nodrošinot īpašu drošības un kvalitātes
kontroli. Iepriekš šādi priekšlikumi tika noraidīti līdzekļu
trūkuma dēļ, patlaban nekādu attaisnojumu vairs nedrīkst būt.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka
neviens likums nevar mūs pasargāt no cilvēku apzinātas vai
neapzinātas, bet bezatbildīgas un nolaidīgas rīcības, ignorējot
savu profesionālo atbildību, jebkādu saprāta balsi un pat
minimālās cilvēku drošības prasības. Neviens Būvniecības
likums, visdaudzskaitlīgākā būvinspektoru armija vai
detalizētākais būvnormatīvs nepalīdzēs, ja amatpersonu lēmumi
un īstenotā uzraudzība būs pakļauta kukuļa apmēram un savējo
sistēmai. Nekas nelīdzēs, ja papīrus sakārtos pēc tam, kad
nepiedodamas kļūdas būs noslēptas aiz betona, ģipškartona vai
apmetuma.
Tādēļ es aicinu Latvijas
sabiedrību, medijus un politiķus uztvert šo traģēdiju arī kā
visdrūmāko brīdinājuma zvanu par to, ka lielā mērā sapuvusī,
korupcijas un nolaidības caurstrāvotā būvniecības vide Latvijā
ir jāmaina. Esmu gatavs darīt visu, kas ir manos spēkos, lai šīs
pārmaiņas virzītu.
Rīga, 2013. gada 25. novembrī
