Tuvojoties rudenim un kārtējai
„negaidītajai” apkures sezonai, sabiedrībā, politikā, un
tātad arī medijos, arvien plašāk tiek diskutēts par dažādiem
energoefektivitātes pasākumiem, kuriem brīnumainā kārtā
vajadzētu atrisināt augošo energoresursu cenu kāpuma problēmu,
un visas no tā izrietošās sekas. Nešaubos, ka šādas diskusijas
raisīsies arī šogad. Sevišķi ap nelaimīgo OIK jeb
elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti, kas tagad ir
pasludināta par kārtējo vaininieku visās Latvijas enerģētikas
problēmās.
Varbūt tas tā ir, bet varbūt arī
nav. Par to vēl raksta sākumā nestrīdēšos. Taču problēma, kas
izriet no šīs cīņas starp politiķiem un alternatīvās
elektroenerģijas ražotājiem, ir tāda, ka ēna tiek mesta uz visu
atjaunojamo energoresursu nozari kopumā. Arī tām tehnoloģijām,
kas nemaz neražo elektroenerģiju, bet drīzāk to ietaupa. Pat
neskatoties uz faktu, ka alternatīvās enerģijas nozarē ir reāli
risinājumi, kas var ietaupīt gan pašu elektrību, gan gāzi, gan
arī jebkuru citu kurināmo, kuru dēļ patēriņa elektroenerģijas
ražošanā tad arī jāmaksā OIK.
Dažādās „zaļās enerģijas”
Pašlaik sabiedrībā tiek kultivēts
maldīgs priekšstats, ka jebkura „zaļi ražotā” enerģija
sadārdzina elektroenerģijas cenas. Kaut gan patiesībā tas tā
nav. Drīzāk, skaidrojot pastāvošo kārtību energoresursu tirgū,
var teikt, ka šobrīd Latvijā ir divu veidu „zaļās enerģijas”.
Vienu no tām ražo mazajās hidroelektrostacijās jeb HES, vēja
ģeneratoros un koģenerācijas stacijās. Šī enerģija tik tiešām
„barojas” no OIK, jo tā pārtop elektrībā, kuru valsts iepērk
par paaugstinātu maksu. Un tas tad arī visiem pārējiem
elektroenerģijas patērētājiem sadārdzina elektrības cenu. Taču
tas, kas šobrīd visvairāk ietekmē elektroenerģijas obligāto
iepirkuma komponenti (OIK), ir TEC-2, jo šī termoelektrostacija
ražo elektrību, dedzinot dabasgāzi. Turklāt dara to tādos
apjomos, par kādiem visi mazie HES, vēja ģeneratori un
koģenerācijas stacijas kopā ņemot, var tikai sapņot.
Tomēr, līdzās šai, nu jau negatīvu
nokrāsu ieguvušajai enerģijai, eksistē cita atjaunojamā
enerģija, kurai ar elektroenerģiju, tās ražošanu, OIK, un tātad
arī elektroenerģijas cenu kāpumu, nav pilnīgi nekāda sakara. Tā,
par ko runāju es, ir ar siltumsūkņiem, granulu apkures iekārtām
un saules kolektoriem iegūtā siltuma enerģija. Šī enerģija
Latvijā pašlaik ir par zemu novērtēta un nepietiekoši izmantota,
neskatoties uz acīmredzamajām priekšrocībām un ekonomiskajiem
ieguvumiem.
Lielākie ieguvēji – centralizētā
siltuma ražotāji
Man personīgi ir radies iespaids, ka
kādam tas ir izdevīgi, lai Latvijas iedzīvotāji maksātu par
siltumenerģiju vairāk, nekā tā varētu maksāt pie saprātīgas
atjaunojamo energoresursu izmantošanas. Par „saprātīgu
izmantošanu” es saucu atjaunojamo energoresursu prasmīgu
kombinēšanu ar centrālā siltuma ražotāju sistēmām. Tādām,
kādas ir, piemēram, „Rīgas siltuma”, „Liepājas enerģijas”,
„Cēsu siltumtīklu” un citu līdzīgu siltumenerģijas piegādes
uzņēmumu rīcībā. Protams, te nevar gluži runāt par
siltumsūkņiem un granulu apkures iekārtām, jo tie tomēr ir
risinājumi, kas lielākā mērā paredzēti mazām un vidējām
katlumājām. Taču saules kolektori pavisam noteikti var samazināt
siltumenerģijas ražošanas un transportēšanas izmaksas jebkura
mēroga sistēmās.
Tā, piemēram, Zviedrijā saules
kolektoru sistēmas tiek izmantotas ne tikai ūdens sildīšanai, bet
arī, lai samazinātu siltuma zudumus siltumtrasēs. Šis risinājums
sevi ir pierādījis, kā visai veiksmīgs, jo saules kolektori ir
ekonomiski īpaši izdevīgi tur, kur tiek patērēts liels siltā
ūdens daudzums. (Lūdzu nejaukt ar saules baterijām, kas ražo
elektroenerģiju. Saules kolektori ražo tikai siltumenerģiju un
silda silto ūdeni.)
Tomēr neejot pat tik tālu un
nemēģinot ietekmēt siltumražošanas uzņēmumu politiku, varētu
uzstādīt saules kolektorus bērnudārzos, slimnīcās, sporta
kompleksos, sociālās aprūpes centros un citās iestādēs. Pat
nerunājot par daudzdzīvokļu ēkām, kur tāpat ir liels
siltumenerģijas un siltā ūdens patēriņš.
Tās visas ir Latvijas neizmantotās
iespējas efektīvai energoresursu izmantošanai. Un OIK te nav
vainīgs. Vainīga ir nemācēšana šos resursus izmantot pareizi
tur, kur tie būtu patiešām izdevīgi un vajadzīgi.
Dubultie standarti enerģētikas
politikā
Nosaukšu divus piemērus, kas
apliecinās iepriekš rakstīto. Nesen pašu vajadzībām veicām
nelielu pētījumu, kurā noskaidrojām, ka vismaz 86 izglītības
iestādes un 34 sociālo pakalpojumu sniedzēji Latvijā jau šobrīd
būtu gatavi uzstādīt saules kolektoru sistēmas. Problēma ir
tāda, ka visas šīs iestādes atrodas pašvaldību pārraudzībā,
bet tās savukārt nevar atļauties investēt tādos ilgtermiņa
energoefektivitātes projektos bez Eiropas Savienības (ES) vai
valsts līdzfinansējuma (neskatoties pat uz ekonomiskajiem
ieguvumiem). Tāpēc būtu pareizi, ja nākamajā ES līdzekļu
plānošanas periodā tomēr būtu paredzētas iespējas uzstādīt
saules kolektoru sistēmas, jo tas palīdzētu ne tikai minētajām
izglītības iestādēm un sociālās aprūpes centriem, bet arī
slimnīcām un citām pašvaldību pārraudzībā esošām iestādēm
ievērojami ekonomēt līdzekļus, kā arī valstī samazināt CO2
izmešu daudzumu.
Otrs piemērs. Atcerēsimies, ka
sevišķi asas diskusijas par ēku energoefektivitātes celšanu bija
gada sākumā, kad Latvijas iedzīvotājus pārsteidza ievērojami
augušie apkures rēķini, un politiķi steidzami metās meklēt
vainīgos kā gausajā ēku siltināšanas procesā Rīgā, tā arī
pašas problēmas nerisināšanā valstī. Tagad diskusija ir
pieklususi, lai arī esmu pilnībā pārliecināts, ka tā atsāksies
ar jaunu sparu, tiklīdz iedzīvotāji saņems pirmos jaunās apkures
sezonas rēķinus.
Tad, lūk, pamēģiniet iedomāties,
kāds bija mūsu pārsteigums, kad pēc visām tām patētiskajām
runām, kas tika veltītas ēku siltināšanai un energoefektivitātes
celšanai, pamanījām, ka no ES līdzfinansējuma programmas
“Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi”
iepriekšējā kārtā ir ne tikai pazuduši saules kolektori kā
atbalstāmā aktivitāte, bet pat parādījies speciāls punkts, kas
aizliedz šādas sistēmas uzstādīt (Punkts: „18.3.4.
siltumapgādes un karstā ūdens sadales sistēmas renovācija vai
rekonstrukcija, izņemot siltumenerģijas un karstā ūdens ražošanas
avotu uzstādīšanu, renovāciju vai rekonstrukciju;”).
Tiem, kas neorientējas ES fondos,
saules kolektoru sistēmās un energoefektivitātes jautājumos, varu
paskaidrot, ka šis konkrētais punkts automātiski padarīja par
neiespējamu saules kolektoru un citu iekārtu izmantošanu
daudzdzīvokļu ēku energoefektivitātes celšanā, ūdens
sildīšanai tērētās siltumenerģijas taupīšanā un
recirkulācijas zudumu mazināšanā. Neskatoties uz to, ka saules
kolektori jau pēc savas būtības ir viens no energoefektivitātes
labākajiem risinājumiem, kas ne tikai nav sliktāks par akmensvati
vai putuplastu, bet drīzāk ir ievērojami pārāks, jo reāli
strādā un palīdz apkures sistēmai taupīt iedzīvotāju
līdzekļus. Savukārt izmaksu ziņā (vismaz attiecībā pret visas
ēkas nosiltināšanu) saules kolektoru uzstādīšanai iztērētie
līdzekļi sastādītu tikai nelielu daļu. Toties ar garantiju
strādātu pat gadu desmitiem.
Tāpēc man nav skaidrs, kāda ir
motivācija šādas greizas energoefektivitātes politikas veidošanai
valstī, radot mākslīgus šķēršļus saules kolektoru sistēmu
uzstādīšanai. Ir pilnīgi saprotams, ka lielie siltumražotāji
nav muļķi. Vismaz daži no viņiem jau tagad ir sapratuši, ka
uzstādot saules kolektoru sistēmas savās siltuma ražotnēs, nevis
daudzdzīvokļu mājās, pirmkārt, jau pelnīs paši siltuma
ražotāji, nevis iedzīvotāji, kas par lētāk saražoto siltumu
visdrīzāk tad maksās to pašu augsto apkures cenu.
Mēs varam savas saules kolektoru
sistēmas uzstādīt kā vieniem, tā otriem. Taču, manuprāt, tieši
valstij vajadzētu būt tai, kura izlemj, kam vairāk ir nepieciešams
ekonomiskais atbalsts – centralizētā siltuma ražotājiem vai
tomēr daudzdzīvokļu māju iemītniekiem.
