Profesionālisms arvien ir noklusēta informācija savtīgos nolūkos. Ja to dara pavārs, kurpnieks vai skroderis, tad ieguvēji arvien ir lietotāji, jo, liekot lietā savus “knifus”, kurus citiem neizpauž, rada labu preci. Tur, kur informāciju no tautas slēpj vadītāji, nekas labs nenotiek. Visas līdzšinējās valdības ir pierādījušas vienu: redz tikai jau kāda nopelnītu naudu — to tad arī līdzīgi kā apustuļi ir gatavi dalīt, saprotams, paši nepaliekot bešā. Būtu vismaz aprēķinājuši procentuālo attiecību, cik drīkst ņemt, lai tas neatgādinātu laupīšanu. Deviņdesmitajos gados arī reketieri par “jumtu” ņēma, bet viņiem bija mēra izjūta. Valdība rada likumus, un šo likumu aizsegā pati arī reketē. Visas neskaitāmās institūcijas, kuras kontrolē uzņēmējdarbību, tam ir domātas. Maksājiet — mēs netraucēsim jums strādāt, pretējā gadījumā pārbaude sekos pārbaudei. Šantāža apvienota ar tiešu reketu.
Profesionālisms neļauj izpaust informāciju par to, cik tiek tērēts mākslīgai lata kursa uzturēšanai. Pirmoreiz mūsu finanšu “ģēnijs” sevi parādīja ar pensionāru padomju laiku uzkrājumiem. Par to, cik daudz no viņiem nelaikā aizgāja pa smilšu taku, statistika klusē. Šodien laupa vēlreiz. Nauda būs vajadzīga arī rīt, un atkal pensionāri dabūs “pa mizu”. Pārāk daudz viņu ir valstī, lai atstātu neievērotus, un pārāk redzama ir nauda, kura viņiem pienākas. Arī SVF nauda ir kādu sapelnīta, tātad nav pašiem jāpelna. Šo, kas nav pašu pelnīts, ir viegli dalīt. Valstī ir pietiekami liels bezdarbnieku skaits. Tādā gadījumā nevarētu sūdzēties, ka nav roku, kuras spēj radīt materiālas un realizējamas vērtības. Ir tikai pašas valsts nevēlēšanās kaut kur strādāt līdzi. Visam notiekošajam ir cēloņi un pats pirmais no tiem — uzskati par morāli un ētiku. Kādi tie bija pirms pusgadsimta un kādi tie ir šodien? Kritums ir acīmredzams. Jānožēlo tikai, ka mācība par morāli nepieder pie obligātajiem priekšmetiem, kuros jākārto eksāmeni. Par to tiek runāts, tikai garāmejot. Ja bez algebriskajām izteiksmēm, formulām un gramatikas varam iztikt ne vienu vien dienu, tad kā varam iztikt bez morāles, kas ir pamatā visām savstarpējām attiecībām. Un kur tā top? Šajās pašās skolās, kuras tagad tik cītīgi tiek slēgtas. Nav naudas — nav morāles. Ja sešdesmitajos gados skolotājiem kāds būtu teicis, ka pēc 50 gadiem skolēni pie skolas stūra dzers un pīpēs, atbilde būtu — neiespējami. Šodien tas ir fakts. Ja tolerances nav, ir slikti, ja tās par daudz — vēl sliktāk. Pietiek paklausīties, kā šodien runā skolēni, un atliek secināt, ka viņi lamuvārdus nelieto — tā ir viņu valoda. Tās nav tolerances sekas? Nākotnē to varēsim saņemt apkalpojošajā sfērā un valsts iestādēs. Darbiniekus taču neimportēs. Būs vien jāiztiek ar savējiem jeb arī šeit nāksies lūgt aizdevumu? Morāles trūkums valdībā atsaucas uz visu tautu.
Šodien jūs vairs nevaram ārstēt — nav naudas. Tātad, ja plīst kuņģa čūla, sākas apendicīts vai insults, brauciet pie kaimiņiem, kuriem vēl ir kāds santīms. Ja to nespējat, tad turpmāko atrisinās daba. Problēmas risinājums no profesionāļu valdības ar visu no tā izrietošo morāli. Biedē šis profesionālisms, un biedē šī morāle. Tas arvien noved pie nācijas pagrimuma.
