Mīļie, es rakstu, jo par to vairs nevar klusēt. Mēs visi esam, kur esam. Mēs esam tā priekšā, kas vienus dzen izmisumā, otriem liek streikot, mest akmeņus pa Saeimas ēku, citiem sakropļot cilvēku visam atlikušajam mūžam.
Tā ir cilvēcīga izvēle, cilvēcīga izpratne par to, kas notiek mūsu zemē, kas notiek valstsvīru vidū, mūsu ģimenēs un katrā no mums. Tā ir neapmierinātība ar visu notiekošo katrā cilvēkā atsevišķi. Valstsvīri domā, kā glābt valsti vai sagraut to līdz galam. Ģimenē rodas jautājums, vai to sagraut vai saglabāt. Ļaunums cenšas triumfēt. Ļaunais iezogas pat bērnos, jauniešos, vīra un sievas sirdīs, atriebība iemājo tajos, kuri kaut ko nav paguvuši saņemt. Pēc kā mēs dzenamies? Kāda ir mūsu dzīves jēga? Viens sacītu: paldies Dievam, man pietiek ar to, kas man ir, es mācos dzīvot ar prieku, mīlestību. Otrs sacītu — es vēl gribu padzīvot ”uz pilnu klapi” šajā pasaulē, izbaudīt dzīvi. Bet… vienā mirklī vairs nav nekā. Nav dzīvokļa, nav ģimenes, bērnu, nav darba. Nav nekā, pēc kā tiecās sirds. Viss sabrucis. Uz cilvēka pleciem uzkrauti parādi, neizpratne, bailes par nākotni, par notiekošo valstī. Tas samilzt tik spēcīgi, ka cilvēks salūzt vai verd dusmās un vaino visus, ko vien var vainot — valdību, vīru, sievu, darba devēju. Paliek tukšums, kas nav piepildīts. Ko darīt?Mēs visi savā zemē Latvijā dziedam himnu, stāvot kājās un pagodinot Dievu, kas ir valdītājs pār visiem cilvēkiem, pār ikvienu, pār visām tautām. Mēs šajā himnā lūdzamies: ”Dievs, svētī Latviju!”. Mēs to lūdzam kopā. Bet vai ikdienā mēs lūdzam, zemojoties Dieva priekšā, par savu valsti, par valdību, par tautu, par ģimenēm, par bērniem? Vai mēs nākam Dieva priekšā pateikt to, ka esam grēkojuši gan pret debesīm, gan pret zemi? Vai esam gribējuši pašu spēkiem ar akmeni, dūri panākt savu, piepildīt tikai savu vēlmi, liekot ciest citiem? Kur paliek mīlestība, miers, kur paliek lēnprātība, atturība, pacietība, laipnība, uzticamība? Mīļie, saglabāsim šos gara augļus katrs sevī, jo visu valdītājs mūs uz to aicina. Viņš pats izvedīs tautu no šīs krīzes, ja mēs atvērsim savas sirdis Viņam katrs atsevišķi un kopā lūgsim. Lūgsim kopā Dievu — visu valdītāju.
