Izlasīju pensionāres Dainas domas 22. maija ”Staburaga” numurā par pensionāru zemo kultūru. Piekrītu — tikšanās laikā ar Labklājības ministrijas pārstāvi zālē daudzu bļaustīšanās ir nekulturālības izpausme. Saprotu arī to, kas mudina cilvēkus šādi rīkoties. Esam iedzīti stūrī. Tad jau labāk organizēti aizbraukt uz Rīgu un ”nolaist tvaiku” pie Saeimas nama. Ja var tik skaļi un dedzīgi kliegt zālē — spēka pietiek. Arī rezonanse būtu labāka.
Taču kategoriski nepiekrītu tam, ka mūs uzturēt ir bērnu un mazbērnu pienākums. Ko mēs varējām palīdzēt saviem vecākiem? Ravēt bietes, novākt kartupeļus, vākt sienu. Ar naudu un produktiem mums palīdzēja tieši vecāki. Es te nerunāju ne par partijas un citiem darbiniekiem līdzīgās iestādēs, kā arī par toreizējiem tirdzniecības darboņiem.
Tagad mūsu bērniem ir savi bērni. Viņi atnāk mums logus notīrīt, izmazgāt veļu. Naudu? Cik maksā parasta dienesta viesnīca studentiem? Cik iztika? Un ja nelaimējas mācīties budžeta grupā? Cik maksā skolēna mācību līdzekļi? Un kur tad visi komunālie maksājumi pašiem? Pensionārs drīzāk uzliks cilpu kaklā, nevis pieļaus, ka viņa dēļ mazbērns nevar iegūt izglītību.
Un visbeidzot: viss, ko mēs sastrādājām, kas ar mūsu darbu tika ielikts tepat Latvijā, tas viss tepat Latvijā arī palika. Vai mēs vainīgi, ka visu izvazāja, izzaga, privatizēja? Ka tautsaimniecību postīja, nevis attīstīja? To cilvēku, kas to ieviesa, bērni un jau arī mazbērni tagad ir pie teikšanas. Un tie, kam tajā jezgā izdevās kaut ko vairāk pakampt, arī tagad ”pūš” viņu stabulēs. Lieciet mūsu bērnus un mazbērnus mierā!
Valstij naudas pietiek. Pietiek, lai arvien vairāk un vairāk palielinātu ierēdņu armiju, paaugstinātu viņu algas, slēgtu darījumus ar šaubīgām kompānijām un par ikdienišķu darbu maksātu astronomiskas summas. Tur aiziet mūsu nauda, lai citi var savus bērnus un mazbērnus nodrošināt. Viņiem trūkums vecumdienās nedraud. Katram pensionāram esot jāpadomā — kā pašam uzlabot savus dzīves apstākļus… bet to jau mēs ik brīdi darām, citādi jau sen būtu nomiruši. Tikai laiks iet, bet mēs paliekam arvien vecāki un nespēcīgāki. ”Uzlabot savus dzīves apstākļus” lai mums pamāca pensionāre Daina kādā ”Staburaga” numurā. Nudien, man trūkst padoma
