Šķiet, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku pieskaita sevi vai savu ģimeni pie kādas no tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Visbiežāk tas nozīmē, ka no ģimenes kāds ir ticis kristīts kā luterānis, katolis vai pareizticīgais. Piemēram, ar luterāņu baznīcu sevi saista aptuveni 600 000 Latvijas iedzīvotāju, kas absolūtā vairākumā ir latvieši. Tātad šajā, tāpat kā pareizticīgās vai katoļu baznīcas gadījumā, var runāt par nacionālo baznīcu, kur galvenā pazīstamā piederības zīme ir kristība: kādā konfesijā tu vai tavi vecāki ir kristīti.
Vairumam cilvēku mūsdienās kristība saistās ar nacionālajām un ģimenes tradīcijām, kristība ir vārda došanas un krustvecāku izraudzīšanās svētki, kā arī Dieva svētības un aizsardzības izlūgšanās bērnam. Tiktāl būtu skaidrs. Neskaidrības sākas tad, kad vecāki vai vecvecāki, kuri kādreiz bērnībā ir kristīti, vēršas pie mācītāja, lai noskaidrotu, kad var nokristīt bērniņu un cik tas maksā.
Šajā brīdī mācītājs uzdod tādus dīvainus jautājumus: kurš jūsu ģimenē ir iesvētīts un kurai draudzei jūs piederat? Te bieži saduras nominālticīgo (vārda pēc ticīgo) un baznīcas izpratne par to, kas ir kristība. Izrādās, ka baznīcā kristība tiek saistīta ar bērna ienākšanu draudzē un ticību (kuru altāra priekšā apliecina iesvētīti un baznīcai piederīgi vecāki un krustvecāki*), turklāt ne tādu, kas ir tik ”dziļi sirdī”, ka nekādā veidā neizpaužas uz āru, vismaz ne kā piederība kādai konkrētai draudzei. Tad dažkārt nākas dzirdēt, ka ”mēs jau neesam nekādi ticības fanātiķi, mēs tikai gribam bērniņu nokristīt”, bet izrādās, arī vecākiem (minimālā prasība — vienam no vecākiem) vajag iegūt kaut pamatzināšanas par to ticību, kādā vecāki šo bērnu vēlas kristīt. Kristus saviem mācekļiem teica: ”Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis (Mt 28:19—20).
Visās baznīcās ticība ir nesaraujami saistīta ar mācību. Šo mācību vecāki var apgūt iesvētes mācībā, pēc kuras viņi tiek iesvētīti un kļūst par draudzes locekļiem, jo tikai tad viņi var godīgi dot kristību solījumu Dieva priekšā par savu bērnu, solot viņu vest baznīcā un audzināt ticībā. Būsim godīgi: kur tad bērns var iegūt pirmās zināšanas par Dievu un garīgi pieaugt? Vispirms ģimenē, skatoties uz saviem vecākiem, tad arī draudzē, uz kuru viņu aizved vecāki. Tātad, ja vecāki paši nenāk pie Dieva, viņi līdz ar to aplaupa savus bērnus. Viens no rādītājiem, cik nopietni vecāki pilda savus kristību solījumus, ir to bērnu skaits, kuri skolā tiek sūtīti uz kristīgo mācību (aptuveni 20%, kas gan mūsu neticības laikos varbūt arī nav maz).
Ja cilvēkiem nav dziļākas izpratnes par kristību kā grēku ”mazgāšanu”, ienākšanu baznīcā, kļūšanu par Dieva bērnu vai pagremdēšanu Kristus nāvē, tad viņiem šis kristību rituāls vairāk atgādina kādu ne īpaši izprotamu maģisku darbību. Te der atgādināt, ar ko kristietība un tās sakramenti atšķiras no maģijas vai burvestībām, kur arī ir savi sarežģīti rituāli. Maģijā tiek piesaukti kādi garīgi spēki (visbiežāk ne tie, kas vēl cilvēkam labu), tos nav svarīgi iepazīt, bet gan censties izmantot savā labā. Šajā ziņā centrā ir cilvēks, kurš izmanto kādus spēkus, lai ar rituālu palīdzību sev kaut ko pieburtu, kādu noburtu vai sevi dziedinātu. Mūsu patērētāju kultūras laikos tas šķiet diezgan ērti: nav vajadzības mainīt sevi, pietiek izpildīt kādu rituālu, izmantot kādus garīgos spēkus savā labā. Ne velti tik populāri ir dažādi zīlēšanas, maģijas un dziedināšanas saloni. Tad nu daudziem arī kristība šķiet kaut kas līdzīgs, tikai ar to atšķirību, ka notiek baznīcā, ka arī, neņemot vērā vecāku kristību solījumus, kristība automātiski darbosies kā maģisks aizsardzības līdzeklis.
Taču kristietība ir vērsta pavisam citā virzienā. Kristietības centrā ir Dievs, kurš ir cilvēka mērķis, ilgu piepildījums un prieka avots, nevis līdzeklis, ar kuru var manipulēt. Tādēļ nāksim pie sava Radītāja, kurš caur kristību mūs grib vest tuvāk sev un citiem ticīgajiem. Tieši tāpēc virs zemes ir dibinātas draudzes, kurās nepilnīgi un grēcīgi cilvēki mācās mīlēt Dievu un savus tuvākos, kaut ko izmainot vispirms sevī. Lūgsim, lai mēs un mūsu bērni savā dzīvē var labāk iepazīt pašu Dievu, nevis tikai censties veiklāk izmantot un patērēt tās bagātās dāvanas, kuras viņš dod.
