Priecājieties, skolotāji! Beidzot tā stunda ir situsi! Jūs esat pielīdzināti valsts ierēdņiem. To taču jūs visu laiku vēlējāties. Tad, kad ierēdniecība noteica sev lielās algas, arī jūs tādas gribējāt — nesanāca. Toties, lūk, cik labi sanāk, kad algas jāsamazina. Jums ir ierēdņa statuss! Dots devējam atdodas.
Nevienam no tiem, kuri šodien strādā, valda vai palikuši bez darba, nav izdevies pašmaukt garām skolas solam. Pie tā, ko šodien visi baudām, tieši jūs esat vainojami. Todien, kad jūs skolēnam nelikāt nopelnīto atzīmi, bet ielikāt vēlamo, lai nebojātu sekmju rādītājus, jūs nedomājāt par šodienu. Toties ielikāt pamatus domai, ka var saņemt arī nenopelnītu algu, pie tam lielu. Šodien vaimanājat par to, ka jums vairs nav nekādu tiesību — vieni vienīgi pienākumi. Savukārt skolēnam ir vienas vienīgas tiesības un uzticības tālruņi. Ko līdz šodien kurnēt par aplamiem lēmumiem ”no augšas”, ja pamati tam apakšā vien ir likti? Ar to pašu nenopelnīto atzīmi. Esi kāda ietekmīga ”bosa” bērns, arī vērtējums atbilstošs. Jūsu pašu skolotie nosaka gan pensijas, gan algas, gan to, ko drīkst bērniem stāstīt un ko ne. Ja iesiet prasīt valdībai naudu, neko nepanāksiet. Jums ir jāiet prasīt tiesības. Tiesības mācīt realitāti, nevis partiju ideoloģijas. Lai uz bērna jautājumu, kādēļ tēvs un māte ir bez darba, kādēļ nevar nopirkt maizi un mājās jāsalst, varētu nebaidoties arī atbildēt — nepareizi mācījām tos, kuri šodien vada valsti un izdod likumus. Tad tauta varēs cerēt uz nākotni. Krīze ir īstais laiks pieprasīt tiesības mācīt patiesību, nevis ”uzsmiņķētu” taisnību, kura katrai partijai arvien būs sava. Nepadodies, skolotāj!
