Lai arī kāda vara pasaulē valdītu — garīga vai laicīga, iedzīvotājiem arvien ir pienākumi un garantētas tiesības. Latvijā, šķiet, tomēr veido citu modeli.
Kur pazūd nauda?
Ja kādam ir pienākumi, tas nebūt neparedz, ka viņam ir arī tiesības. Šajā valstī katra strādājošā svēts pienākums ir sakrāt noteiktu summu savām vecumdienām, kad vairs nespēs naudu nopelnīt, taču nav nekādu tiesību būt noteicējam par sakrāto. Naudu nevar kādam ne novēlēt, ne dāvināt, ne noguldīt bankā, lai pelnītu procentus. Izrādās, ka pat savām bērēm darba mūžā neesi sakrājis. Šodienas pensionāram naudu pelna rītdienas pensionārs. Interesanti, kur tad ir pazudusi paša krātā naudiņa? Un ne jau visi nodzīvo līdz pensijas vecumam. Tās nav nekādas nieka summas, ar kurām manipulē tie, kuri uzskata, ka viņiem tā rīkoties ir tiesības. Ko saņems rītdienas pensionārs, ja cilvēkiem jādodas iztiku pelnīt ārzemēs? Kādēļ mūsu valsti no sabrukuma neglābj miljonāri, kuri uzplauka “prihvatizācijas” procesā, bet tas jādara skolotājiem, ārstiem un tiem pašiem pensionāriem?
Kā nekopts dzīvžogs
Šodienas pensionārs “velk” ne tikai savu dzīvību, bet palīdz “vilkt” to arī bez darba palikušajiem ģimenes locekļiem. Risina valsts neatrisinātās sociālās problēmas. Kas pie tā visa ir vainojams? Nu “tumsas” spēki taču. Tie slēpj no politiķiem informāciju par patieso situāciju valstī. Ko var redzēt un dzirdēt, kad tiek intervēti politiķi? “Indīgajam” žurnālistam ir informācija, tāda ir arī iedzīvotājiem, politiķiem —nav. Ja informācijas nav, nav arī rezultatīvas darbības. Toties ir iztukšots pensiju fonds un valsts kase. Latvija pašreiz atgādina nekoptu dzīvžogu, kurā ir saaugušas dažādu garumu atvases. Skaidrs, ka bez radikāliem pasākumiem dzīvžogs kopta izskatu neiegūs. Nogriežot pa divdesmit centimetru no katras atvases atsevišķi, izskata nebūs. Ja dārznieks nav āzis, viņš atrod punktu, par kuru zemāk vairs nevar, un visu glīti nolīdzina. Vai nu tā ir minimālā alga, vai valstī aprēķinātais iztikas minimums.
Lokāli mēģinājumi profesiju līmenī risināt sasāpējušos jautājumus rezultātus nedos. Tad jau labāk vēlreiz vienoti no visām Latvijas malām doties uz Rīgu, bez plakātiem un klaigāšanas, lai kādu dienu klusumā pastāvētu pie parlamenta un valdības nama. Dažkārt klusums var būt biedējošāks par skaļumu.
