Aizkraukle ir ļoti skaista, bet kāpēc mēs nevaram iemācīt bērnus skaistumu saglabāt? Bērni kastaņiem lauž zarus un tos izmētā. Iet garām cilvēki, bet visiem vienalga. Mazie kaujas rotaļu laukumos, stāv māmiņas ar ratiņiem, neviena neaizrāda, ka bērni netīšām var traumēt aci vai muguru. Māmiņas domā: “Tas nav mans bērns, mans ir pie manis, es viņu redzu.” Brīvdienās pie tirgus un autoostā atkritumu urnas apgāztas, puķu kubli apgriezti, samtenes mētājas zemē, bet neviens neko nav redzējis. Varbūt vajag pajautāt sev: “Vai tas nebija mans bērns?” Ir divu veidu bērni: vieni — “celtnieki”, otri — vandaļi. Ko celtnieks uzceļ, vandalis izjauc.
Visi pilsētā priecājas par autobusu pieturām. Tās bija skaistas, līdz parādījās grafiti smērējumi. Katrs skolotājs pazīst sava skolēna rokrakstu un parasti var pazīt, ja redz citur. Policijā varētu noteikt, kas nosmērējis sienas. Bet atkal visiem ir vienalga: “Tā nav mana sēta, nav mana daļa!”
Sibīrijā mēs sapņojām par Latvijas kultūru un dabu. Bet tagad latvieši vairāk lamājas krieviski nekā paši krievi. Lamuvārdi izjauc karmu visai mājai. Bet mēs domājam: “Lamājas, un kas par to?”
Jāpadomā par afišu dēļiem, lai nebūtu tā, ka dziedātāju attēliem izdur acis. Dzeršana, zagšana, lamāšanās, uzdzīve izjauc dabas likumus, un tā mūs soda ar nabadzību, bezdarbu, cūku gripu un citām slimībām.
Cilvēkam jākustas, jāsvīst un savas emocijas jāsavalda. Tikai tad mūsu dzīvē nāks labāki laiki, ja katrs domās: “Kas labs šodien ir padarīts?” Pajautās savam dēlam, meitai, mazbērnam. Nav tik svarīgi, ko bērns vai pats ir ēdis, bet ir svarīgi, lai būtu prieks par dzīvi. Gribētu, lai katrā ģimenē uz mūsu mazās zemītes valdītu mīlestība, veselība un kultūra.
