Sakarā ar krīzi Latvijā visās nozarēs un neziņu, kā no tās izkļūt, gribētu izteikt dažus priekšlikumus.
Krīzi lauksaimniecībā varētu atrisināt, valdībai pārņemot pārtikas pārstrādes uzņēmumus, kamēr tie vēl nav nonākuši līdz ”Parex bankas” līmenim. Uzņēmumus atdot zemnieku kooperatīviem, reizē nosakot fiksētas cenas pārtikai, kas apmierinātu gan ražotāju, gan pircēju. Būtu jāaizliedz ievest visu, ko paši varam saražot. Protams, zaudētāji būtu daži desmiti miljonāru, bet tiktu likvidēta Šķēles radītā netaisnība, kad zemniekiem neļāva privatizēt pārstrādes uzņēmumus 90. gadu sākumā.
Atgūt politisko uzticību šai Saeimai un valdībai nav nekādu cerību. Vienīgi Saeimai prezidenta vadībā nekavējoties jāizstrādā vēlēšanu likums, kas apmierinātu plašas sabiedrības masas, nevis oligarhus. Efektīvāka būtu prezidentāla valsts pēc Kārļa Ulmaņa parauga ar astoņām ministrijām. Ja nevar to Jēkabielas namu atstāt tukšu, tad, manuprāt, pietiktu ar 60 deputātiem kā Rīgas domē. No četriem reģioniem — pa desmit deputātu un 20 no Rīgas. Izvirzīt nevis no partijām, bet gan no sabiedriskajām organizācijām ar ciešu pašvaldību atbalstu, iepriekš par katru kandidātu savācot noteiktu skaitu iedzīvotāju parakstu. Aptuveni trīs kandidātus uz vienu deputāta vietu, no kuriem 70% jābūt tautsaimnieku un 30% — juristu. Māksliniekiem, sportistiem un citiem radošiem ”trallinātājiem” tur nav vietas. Toties, lai objektīvi noteiktu vēlētāju līdzdalības minimumu, pilsoņiem vēlēšanās jāpiedalās obligāti, pretējā gadījumā draud naudassods.
Saņemtie kredītu miljardi jāizmanto tikai ražotāju un uzņēmēju atbalstam, nevis ierēdņu armijas un nekustamā īpašuma spekulantu glābšanai. Kaut gan, pieskaitot iepriekšējos parādus (25 miljardus latu), Latvijai no parādu žņaugiem nekad vairs neizkļūt.
Nedrīkst atņemt līdzekļus veselības aprūpei un pamatizglītībai, jāiztiek bez starpnieku aģentūrām: ministrija — slimnīca vai ministrija — skola.
Zemkopības ministrija, kuru drīzāk varētu dēvēt par zemkopības likvidēšanas ministriju, dažās programmās vairāk līdzekļu iztērē sevis uzturēšanai nekā piešķir zemniekiem. Tās ierēdņu skaits uz pusi jāsamazina.
Arī Latvijas Televīzijai un Radio četru programmu vietā pietiktu ar divām, izmetot ziepju operas un reklāmas, atstājot tikai vienu diktoru katrā ziņu reizē.
Šlesera barotavā — Satiksmes ministrijā, kur nonāk lielas naudas summas, pamatīgi jāizretina padomnieku un menedžeru rindas.
Tomēr vislielākās rezerves taupīšanai ir Ārlietu un Aizsardzības ministrijā, kuras Godmaņa ekonomikas projekti neskar. Zviedrijā pirms dažiem gadiem, kad novēroja ekonomiskās krīzes pazīmes, samazināja daļu vēstniecību un armiju. Lielu daļu bruņojuma pat pārdeva Latvijai. Tieši šo ceļu vajadzētu iet arī Latvijai. No aptuveni 50 vēstniecībām atstāt svarīgākās — ap 20. Tā kā Latvijā neviens negrasās iebrukt, pat trešās pasaules valstu imigranti šajā nabagmājā iemaldās tikai, lai tiktu tālāk Eiropā, tad Aizsardzības ministriju ar 400 miljonu latu lieliem budžeta izdevumiem vajadzētu restrukturizēt pilnībā. Ar labākajiem ierindniekiem no armijas uzlabot robežsardzi un policiju, bet štābos papīru drillētājus atvaļināt ar vienu mēnešalgu avansā un bezdarbnieku pabalstu minimālās algas apmērā. Kārļa Ulmaņa Latvijā atalgojums bija noteikts Ls 80 — Ls 600 mēnesī, bet tagad tas pie eiro ”atšķaidītā” lata varētu būt Ls 200 — Ls 1000, protams, ieviešot progresīvo nodokli.
Ja ar šādām radikālām metodēm nebūs mierā ES un NATO, tad reizē ar pašvaldību vēlēšanām EP deputātu vietā varētu nobalsot par izstāšanos no ES un NATO.
Par 13. janvāra grautiņu varu teikt, ka tas bija likumsakarīgi, jo daudzajās protesta akcijās 17 gadu laikā neviens no Saeimas nopietni nav ieklausījies. Bargi jāsoda nevis tie, kuri dauzīja logus, bet iekšā sēdošie, kuri iznīcināja ražošanu un strādnieku šķiru, par piekto daļu samazināja Latvijas iedzīvotāju skaitu bez kara un represijām, izzaga un notrallināja līdz bankrotam gaidīto neatkarību.
