Vēlos mazliet piebilst 26. februāra numurā publicētajam viedoklim ”Ierobežos šarlatānus”.
Dabā nekas nepastāv bez nepieciešamības. Mūsu veselība arī ir tāda nepieciešamība. Tas, kurš mūs ir radījis, par to ir padomājis. Kam tad ir vajadzīgs vesels cilvēks? Tikai sev un tuviniekiem. Kā ir ar slimo? Tādi mēs esam nepieciešami ļoti daudziem — arī šarlatāniem. Šarlatāns mūs pie sevis nevar paaicināt, aptieka arī ne. Tradicionālā medicīna to var. Kaut vai tādēļ, lai uzrakstītu kādu izziņu. Protams, par maksu. Var norīkot dažādiem izmeklējumiem, kuri apliecinās, ka tu tiešām esi vesels, jo bez atbilstoša papīra tu tāpat neko nezini. Visi mēs esam redzējuši ārstus darbībā, un katram par to ir savi secinājumi. Cik laika tiek veltīts papīru rakstīšanai un cik tā atliek pacientam? Šarlatāns šajā ziņā ir operatīvāks. Tūdaļ ķeras pie lietas. Pacientam taču svarīgāk, lai viņu saprot kā cilvēku. Aiz papīriem šī cilvēcība pazūd. Ārsta darbība jau netiek vērtēta pēc izārstēto pacientu skaita. Kontrolējošajai ierēdniecībai pacients ir nulle. Toties kļūdas papīros — tās ārstam ir lielas ”ziepes”. Realitāte ir tāda — ja nav ministrijas un kontrolējošo institūciju, ārsts ”nespēj” izārstēt pat iesnas. Ja cilvēks problēmas risina pats, uz viņa skausta nevar sasēdināt ministrijas ierēdņu baru, lai trekni baroties varētu neko nedarošie, toties kontrolēt un vadīt gribošie, kuriem ir pilnīgi vienalga, ko vadīt — bandu, partiju vai valsti.Padziļinoties krīzei, bez darba, tātad arī bez ienākumiem, paliks daudzi ”palīgi”. Gan praktizējošais ārsts, gan sīkais šarlatāns ir tikai ”melnie”. Īstie šarlatāni sēž augstos krēslos, izdod likumus, pieņem budžetu, kurš arvien ir par ”īsu”, jo paši ir pārāk ”gari”.
