— Man šķiet, lai kādas pārestības valsts pensionāriem arī nodarītu, tiesas vienmēr izlems, ka tas darīts likumīgi. Laikam tāpēc, ka zina — pensionāri ir pacietīgi. Mazliet pabļaustīsies un pielāgosies jaunajiem apstākļiem, — saka koknesiete Lidijas kundze(uzvārds zināms — aut.).
— Nule Satversmes tiesa secinājusi: likuma norma, kas paredzēja, ka 2009. gadā netiek veikta pensiju indeksācija, atbilst Satversmei — tā nav radījusi personām pensijas apmēra samazinājumu. Tam varētu piekrist, ja būtu runa par oktobra indeksāciju, bet aprīļa indeksācijai taču noteikti vajadzēja būt, jo tā taču būtu par iepriekšējā perioda inflāciju.
Man ir drūma priekšnojauta, ka diezin vai kas labāks gaidāms arī saistībā ar šomēnes paredzēto Satversmes tiesas lēmumu attiecībā uz pensiju samazināšanu par 10 procentiem un strādājošajiem pensionāriem — par 70 procentiem.
Manuprāt, mums, pensionāriem, par savām tiesībam aktīvāk vajadzēja cīnīties jau pagājušā gadsimta 90. gados. Mans vīrs līdz 1999. gadam strādāja Kokneses virsmežniecībā. Kaut gan viņš bija pensionārs, ar tik “lielu” pensiju, kāda bija 90. gadu sākumā, nevarēja iztikt. Saskaņā ar toreiz spēkā esošo likumu viņam bija jāizvēlas — saņemt algu vai pensiju. Tā kā alga bija nedaudz lielāka, viņš nolēma strādāt. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņas, no 1993. gada 1. novembra līdz 1995. gada decembrim viņam nav izmaksāta aptuveni 800 latu liela pensija. 2007. gada nogalē viņš uzrakstīja iesniegumu Labklājības ministrijai ar lūgumu LR likumos noteiktajā kārtībā norādīt termiņu, kad valsts izmaksās ieturēto pensiju. Pēc nedēļas saņēmām atbildi, ka likums “Par valsts pensijām” neparedz atmaksāt neizmaksāto pensiju, kas ieturēta līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai(1996. gada 1. janvārim). Atbildē gan bija piemetināts, ka “mēs apzināmies reālo situāciju un vēlētos atzīmēt, ka pie problemātiskajiem un aktuālākajiem pensiju jautājumiem sociālās pilnveidošanas jomā darbs tiek turpināts”.
Pērn augusta beigās mans vīrs uzrakstīja iesniegumu par neizmaksāto pensiju Latvijas Republikas Tiesībsargam. Par to, cik pensionāru problēmas ir “svarīgas”, manuprāt, liecina atbildes “ātrums” — to saņēmām gandrīz pēc gada, šīgada jūlijā. Tajā bija atsauces uz dažādiem likumiem, no kurām sapratām — 90. gadu sākumā ieturēto pensiju neredzēt kā savas ausis.
Skumjākais, ka mēs taču neprasījām neko lieku — tikai pašu nopelnīto pensiju.
Tagad mans vīrs ir ļoti slims. Par zālēm abi kopā tērējam ap 150 latu mēnesī. Noderētu savulaik ieturētā pensija, jo no pagasta saņemt pabalstus nav ko cerēt — mūs pieskaita bagātajiem. Pabalsti mūsdienās paredzēti tiem, kas savu mūžu notrallinājuši, viegli dzīvojot, bet tie, kas godprātīgi strādājuši, atstāti pabērnu lomā.
