Dzīve sen ir pierādījusi: ja ir konkrēts mērķis — viss notiek. Pirms divdesmit gadiem no visām Latvijas malām devāmies uz Rīgu, un ne jau ”pačupošanās” dēļ, bet bija mērķis, un savu panācām. Kādēļ tad šodien sēžam tādā peļķē? Tādēļ, ka šai valstij nav mērķa.
Ejot uz barikādēm, mēs bijām bagātāki nekā šodien. Kur tas viss ir palicis? Drošos kontos ārpus Latvijas, jo te var arī atņemt. Tagad ir vajadzīgs Starptautiskā valūtas fonda aizdevums. Tādēļ arī izmisīgi jācīnās par 500 miljonu samazinājumu izdevumu daļā, jo ieguvums būs nesalīdzināmi lielāks — miljardi, kurus atkal varēs dalīt, — protams, sev, ne jau valstij un tautai. Ko darīt? Referendumi, protesta akcijas, manifestācijas neko nedod. Reālā situācija valstī ir tāda, ka tikai trešdaļa iedzīvotāju rada materiālās vērtības. Pārējie tikai tērē. Ir lauzts arī solījums pensionārus neaizskart. Ja norīsim šo krupi, būs vēl. Tādēļ nevalstiskajām organizācijām ir jāaicina Latvijas iedzīvotāji uz tautas sapulci, kur mēs jutīsim viens otra plecu. Uz šo sapulci var uzaicināt arī valdību un parlamentu — ne jau sēdēšanai prezidijā, bet atbildēšanai tautai par padarīto. Tautas sapulce nav velēts orgāns, toties tai ir neierobežotas pilnvaras. Te var izskatīt arī jautājumu par partijām. Savu ”lietderību” valsts izlaupīšanā tās ir parādījušas. Nozaru ministri ir jāpameklē universitātēs un citās augstskolās, lai parāda praksē to, ko teorijā māca studentiem.
Ja tauta parāda, ka tā spēj spriest ātru un taisnu tiesu, tad tautas intereses jāņem vērā, bet, ja atļauj kāpt sev uz galvas, tad kāpēji būs vienmēr.
