Nereti par kādu notikumu sakām — ak, tā nav dzīve, tā gadās tikai romānos vai filmās. Un tomēr dažkārt arī ikdienā notikušais var pārspēt jebkuru grāmatas vai filmas sižetu. Tā ceturtdien notika Aizkrauklē.
Kāda aizkraukliete, iedama garām autobusu stacijai, ieraudzīja raudošu meitenīti, pienāca viņai klāt un uzrunāja bērnu. Desmitgadīgā rīdziniece Linda ar māsu no Madonas braukušas uz mājām Rīgā, jo Madonā brīvdienās ciemojušās pie vecmāmiņas. Autobuss Aizkrauklē stāvējis desmit minūšu, un Linda devusies uz tualeti. Kad izgājusi no stacijas ēkas, autobuss jau izbraucis no laukuma. Meitene tam skrējusi pakaļ, bet nepanākusi. Raudādama pa mobilo tālruni piezvanījusi autobusā palikušajai māsai, bet viņa atbildējusi, ka autobusa vadītājs meitenē neklausījies un turpinājis braukt. Linda piezvanījusi uz Rīgu mātei, un arī viņa sazinājusies ar autovadītāju, bet viņš tik braucis tālāk.
Linda mācās 4. klasē, bet māsa — 8. klasē. Meitene bija neizpratnē, kāpēc šoferis tā rīkojies, jo viņa ārpus autobusa bijusi tikai piecas minūtes.
Aizkraukliete, kura pati ir vecmāmiņa, svešo meiteni aicināja uz savām mājām un pacienāja ar tēju, sazinājās arī ar bērna māti, lai viņa neuztraucas, jo Linda ir drošībā. Kundze piezvanīja arī “Staburagam” un pastāstīja, kā viņa tikusi pie “mazmeitiņas”.
— Nesaprotu, vai autovadītājam vispār ir sirds, ja desmitgadīgu bērnu svešā pilsētā uz ielas var atstāt vienu, bez mantām, labi vēl, ka viņai bija mobilais telefons. Un, ja meitenīti būtu “savākuši” ļauni cilvēki? Vai tiešām Latvijā vēl maz pazudušu bērnu? Varu iedomāties, kā, par notikušo uzzinot, jutās māte. Arī bērns bija ļoti uztraucies, — sacīja aizkraukliete. Pēc pāris stundām pēc Lindas atbrauca pateicīgais radinieks un aizveda viņu mājās. Bet varēja būt pavisam citādi…
Daudzreiz autobusos esmu dzirdējusi vadītāja jautājumu: “Vai visi esat sakāpuši? Palūkojieties, vai kaimiņš ir blakus! Acīmredzot šim šoferim tāda “laipnība” nebija ne prātā. Ja arī meitene būtu bijusi projām ilgāk par desmit minūtēm, vajadzētu taču iet un meklēt, kas ar viņu noticis, nevis pamest likteņa varā. Šoreiz bērnam liktenis sūtīja labestīgu sievieti, un meitenīte laimīgi nokļuva mājās.
