Bērna protests pret iešanu uz bērnudārzu var izpausties dažādi: kā nevēlēšanās no rīta mosties, kā sūdzības par sāpēm vēderā, arī kā sūdzības par ”ļaunajiem” audzinātājiem un grupiņas biedriem. Ieklausaties bērnā un izrunājaties par situāciju bērnudārzā ar audzinātājiem. Bērns vērsīsies biežāk pie jums pēc palīdzības, ja redzēs, ka jūs pret viņa pārdzīvojumiem izturēsieties nopietni. Varbūt bērns regresē, jo ģimenē ienācis brālītis vai māsiņa.
Kā mazināt šķiršanās trauksmi?
Pirms bērnu pierakstat bērnudārzā, vēlams bērnu pāris reižu turp aizvest, lai pārliecinātos, vai bērnam tur patiks. Aprunājaties ar audzinātājiem, noskaidrojat viņu attieksmi un uzskatus par audzināšanu un apmācības iespējām. Laiku pa laikam atstājat bērnu kopā ar kādu no radiniekiem, lai bērns mācītos pierast pie tā, ka jūs visu laiku nebūsiet blakām.
Nesakat, ka ”vajag iet”, bet sakat, ka ”ir laiks” iet uz bērnudārzu.
Nesakat sev:”Kas ar viņu notiek? Viņš ir kaprīzs visu laiku.” Pārspīlējot jūs satraucaties vēl vairāk un iedzenat sevi stūrī. Labāk sakat:”Es saprotu to, ka bērns vēlas palikt mājās. Man arī reizēm nekur negribas iet.” Bērns labprātāk klausīs jums, ja sapratīsiet viņu.
Nesakat sev:”Es jūtos vainīga par to, ka man ir jāstrādā, un bērnam ir jāiet uz bērnudārzu.” Vainas sajūta, ka jums jastrādā nepalīdzēs mazināt šķiršanās trauksmi. Vainas sajūta parādās tad, kad jums liekas, ka esat izdarījusi ko nepareizi. Jums jāsaprot, ka bērns iet uz bērnudārzu visas ģimenes labklājības dēļ. Neuzveliet savu vainas sajūtu bērnam. Labāk sakat:” Kaut gan es skumstu pēc viņa, kad viņš atrodas dārziņā, esmu priecīga, ka ir radusies iespēja bērnam to nodrošināt.” Pasakoties liktenim par iespēju bērnu vest uz bērnudārzu, jūs bērnam nodosiet savu labo garastāvokli. Entuziasms ir pielīpošs.
Nesakat sev:”Ko padomās audzinātāji, ja nu gadījumā es nespēšu bērnu atvest uz dārziņu?” Daudzas bažas sākas ar ”ko…ja”, kas noved pie bezgalīgiem spriedelējumiem par to, kas varētu notikt, ja jūs situāciju nespēsiet kontrolēt. Labāk sakiet:”Mans uzdevums ir ieinteresēt bērnu iet uz dārziņu.” Koncentrēšanās uz izvirzīto mērķi mazinās bērna pretošanos.
Nesakat sev:”Es vairs ilgāk nespēju dzirdēt viņu raudam, labāk es atļaušu palikt viņam mājās.” Jūsu padošanās bērnam iemācīs to, ka ar asarām un kaprīzēm var panākt savu. Labāk sakat:”Bērna nevēlēšanās iet uz bērnudārzu vēl nenozīmē, ka viņš negrib mācīties.” Skatieties uz problēmu ar perspektīvu. Bērniem bieži vien nenākas viegli pierast pie bērnudārza.
Dialogs ar bērnu.
Nevajag kaunināt bērnu. Nesakat: ”Ko tas nozīmē, ka tu nevēlies iet uz bērnudārzu? Es maksāju naudu, lai tu ietu uz turieni.”
Atgādinot bērnam to, ka jūs viņa dēļ ko upurējat, un ja jūs kaunu izmantojat kā stimulu paklausīt- problēma netiek atrisināta. Bērns tikai apvainosies un dusmosies uz jums. Labāk pajautāt :”Pastāsti lūdzu, kādēļ tu nevēlies iet uz bērnudārzu?” Izjautājot bērnu par viņa bažam un bailēm, jūs varēsiet noskaidrot problēmas cēloni un likvidēt to.
