Sarmite Malinauskaite no Neretas novada Pilskalnes pagasta “Palcāniem” sašutusi vērsās “Staburaga” redakcijā jo vairs neredz risinājumu problēmai.
Viņas bērns mācās Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas 2. klasē un šogad skolu apmeklējis tikai divas dienas. Līdzīgā situācijā ir vēl septiņi šajā pusē dzīvojošie bērni. No ceļa, kur rītos plkst. 7.40 piestāj autobuss, viņi dzīvo vairāk kā divu kilometru attālumā. No mājām līdz skolai ir septiņi kilometri. Autobuss ne vienmēr piebrauc laikus, un bērniem nākas salt. Tādēļ bērni janvārī slimojuši un skolu nav apmeklējuši. Lai mazajiem rītiem nebūtu jāsalst, Sarmīte kundze ar iesniegumu, kurā lūdz nodrošināt šiem bērniem pašvaldības transportu, vērsās pie Neretas novada domes priekšsēdētāja vietnieka Arvīda Kvieša. Viņš apsolījis šo jautājumu atrisināt un izskatīt domes sēdē. Deputāti to esot atbalstījuši, un apsolīts, ka no 1. februāra šāds autobuss kursēšot. Pirms pāris dienām Sarmīte zvanījusi Kvieša kungam, lai noskaidrotu precīzu autobusa kustības laikus, un bija sašutusi par viņa atbildi, ka autobusa tomēr nebūs.
“Staburags” sazinājās ar Neretas novada domes priekšsēdētāja vietnieku Arvīdu Kviesi un uzklausīja viņa viedokli. Viņš personīgi esot ticies ar katra skolēna vecākiem, izmērījis attālumu no vistālāk dzīvojošā bērna mājām līdz autobusa pieturai, un tas ir 1,5 kilometri. Ceļš līdz šīm mājām ir pārāk šaurs un autobusam tikpat kā neizbraucams. Pēc likuma pašvaldībai jānodrošina skolēniem ar transports, ja attālums ir trīs un vairāk kilometru no mājām līdz pieturvietai. Neviens no vecākiem, izņemot Sarmītes kundzi, neiebilst pret pašreizējo autobusa maršrutu, lai gan viņas mājas ir tikai 300 metru no pieturas.
Šis jautājums izvirzīts apspriešanai domē un deputātu atbalstu neesot guvis. Katram braucēja vēlmēm autobusa maršrutu diemžēl nevar pakārtot. Kvieša kungs piedāvājis izmantot skolas dienesta viesnīcu., bet bērna vecāki uzskata, ka sākumskolas klašu skolēniem dzīve internātā nav piemērota.
Laukos paliek arvien mazāk ģimeņu ar bērniem un pagasta vadībai būtu jācenšas saglabāt katru no tām, gādājot par labākām bērnu izglītības iespējām. Vai tiešām noteicošie ir metri, likuma “burts”, nevis cilvēciska attieksme?
