Aizkraukles rajona tiesas zālē 27 gadus veco Andreju ieved, saslēgtu rokudzelžos. Vīrietis jau trīsreiz tiesāts, pēdējo reizi — par laupīšanu. ”Kaut ko nolaupīju, ārā tāpat krīze, nav ko darīt!” viņš skaidro policijas darbiniekam, ar to domādams bezdarbu.
Tur, ārā, ir brīvība, taču viņš par laupīšanu Valmieras cietumā jau ”atsēdēji” apmēram pusotra gada. Tikpat daudz vēl ”jāsēž”. No turienes arī atvests uz Aizkraukli, lai atkal tiesātu, šoreiz — par uzturlīdzekļu nemaksāšanu savam dēlam. Vēl būdams brīvībā, Andrejs kādu laiku strādājis gadījuma darbus celtniecībā, saņemot ne mazāk kā 300 latu mēnesī. Deklarētas dzīvesvietas nav bijis. Tagad viņš atzīst savu vainu un nožēlo, ka dēlam itin neko nav maksājis. Taču ir par vēlu — viņa rīcība vērtējama kā ļaunprātība, un Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija tiesā iesniegusi prasību par 1072,81 lata piedziņu. Tiesai jālemj par sodu. Tā kā Andrejs ir ieslodzījumā, viņam nevar piemērot nosacītu sodu, un prokurore uzskata, ka jānosaka reāls septiņu mēnešu cietumsods, kā arī jāpiedzen visa prasītā summa. Andrejs tiesai stāsta, ka pašlaik viņam nav iespēju samaksāt parādu, jo cietumā tagad ar darbu grūti, tomēr viņš pie kāda darba centīšoties tikt. ”Man bija daudz laika visu apdomāt, pilnībā atzīstu savu vainu, nožēloju nodarīto, bet septiņi mēneši — tas ir par daudz. Jo ātrāk tikšu ārā, jo ātrāk varēšu nomaksāt parādu,” tiesai saka Andrejs savā pēdējā vārdā. Aizkraukles rajona tiesa nolēma, ka Andrejam piemērojami seši mēneši nebrīvē — kopā ar neizciesto sodu ieslodzījumā jāpavada vēl divi gadi. Pēc tam jāizcieš agrāk piespriestais sods – viens gads policijas kontrolē. No viņa par labu valstij jāpiedzen arī 1072,81 lats — tāds parāds sakrājies līdz 3. aprīlim.Saņemot tiesas sprieduma izrakstu, Andrejs lapu ātri saloka un sniedz policistam roku nebrīves važu uzlikšanai. Lapu viņš lasīs vēlāk — tam būs vēl daudz laika…
