Kamēr
varas gaiteņos tiek meklēts cilvēks, kurš varētu aizpildīt līdz
jaunajam Saeimas sasaukumam veselības ministra vakanci un veikt
dažus komunikācijas manevrus, sakopjot „šmuci”, kas radusies
nozarē dažas labas partijas politiskās mazspējas dēļ, savu
aktualitāti nemazina jautājums par veselības aprūpes finansējumu.
Turklāt ne tikai nākamā gada un t.s. vidēja termiņa budžetam
līdz 2017. gadam, bet vēl ilgākam laika posmam, iezīmējot
nopietnu ilgtspēju veselības jomā. Premjerministre L.Straujuma ir
apsolījusi nozares ministrijai 2015. gadā pieaugumu 40 miljonu
apmērā. Tā noteikti nav maza summa, ņemot vērā valsts kopējās
iespējas, bet noteikti nav pietiekams un stratēģiski nozīmīgs
atbalsts nozares vajadzībām.
Vēsturiski
veselības jomai Latvijas valdības, kopš neatkarības atjaunošanas
nav piešķīrušas adekvātu finansējumu. Lielā mērā,
pateicoties Latvijas pirmajam premjeram, kurš veselības jomai
nepieciešamo atlika prioritāšu tālākajā plauktā, vadoties pēc
Staļina iedibinātā principa, ko veikli mantoja un realizēja arī
attiecībā uz to Latviju, kam bija jākļūst par pilntiesīgu
Eiropas valsti – „vračej narod prokormit” (ārstus pabaros
tauta). Kopš tā laika katrs, kas uzņēmās vadīt veselības
jomu, kļuva par Donu Kihotu, bet nozare pati par Sančo Pansu, kuri
cīnās ar vējdzirnavām. Argumenti finansējuma nepalielināšanai
– dzelžaini – kam atņemt, lai iedotu veselībai?
Līdz
šim neviena valdība Latvijā nav pateikusi, ka apņemas sakārtot
veselības aprūpes jomu, neviens premjers nav nācis ar paziņojumu,
ka tā kļūs par prioritāti, jo veselības jomai ir būtiska loma
tautsaimniecībā. Attieksme no valdībām ir bijusi viennozīmīga –
veselības aprūpe daudz tērē
no kopējā valsts budžeta, minimumu (neatliekamo palīdzību un vēl
dažus reveransus pacientiem) valsts nodrošina, „pateicības” un
piepelnīšanās privātajā sektorā saglabā ārstu motivāciju
strādāt, cilvēkiem pietiek naudas, lai segtu otrus 50% no nozarei
nepieciešamā, citādi jau mūsu medicīnas pakalpojumu sistēma jau
sen būtu sagruvusi. Tā nu veiksmīgi veselības jomā esam
aizairējušies līdz 2, 8% no IKP (ES vidēji 7 – 9%) un 8% no
budžeta izdevumiem (ES vidēji 15%), sasniedzot nākamajam gadam
mazāk kā 350 EUR uz vienu iedzīvotāju, kur Igaunijā un Lietuvā
šis skaitlis tuvojas 800 EUR, bet ES vidēji 1200 EUR.
Uz
šī fona vairāk tērējam arī sociālajā jomā, maksājot
invaliditātes pabalstus (2008. gadā invaliditātes pabalstos tika
izmaksāti 209 miljoni latu, bet 2012. gadā tie jau ir 269 miljoni,
kas iezīmē pieaugumu par gandrīz 30%) un darba nespējas lapas
(2012. gadā darba nespējas dienu skaits Latvijā bija teju 8
miljoni dienu). Pēc CSP datiem pēdējo četru gadu laikā, t.i., no
2010. gada līdz 2013. gadam, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits
Latvijā ir samazinājies par 5,9%, tostarp, pateicoties ne tikai
emigrācijai, bet arī invaliditātes pieaugumam un negatīvajiem
demogrāfijas rādītājiem attiecībā uz dzimstību un mirstību.
Latvijā katrs ceturtais miris priekšlaicīgi, nesasniedzot 65 gadu
vecumu un vidēji zaudējot 13 – 14 sava mūža gadus, kurus būtu
strādājis un maksājis nodokļus (2012. gadā valsts kopā ir
zaudējusi 98, 6 tūkstošus potenciālo mūža gadu). Saskaņā ar
EK prognozi, līdz 2060. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju grupa
saruks par 43,4% (salīdzinājumā ar 2010. gadu), savukārt
iedzīvotāju skaits vecumā no 65 gadiem pieaugs par 52,4%. Šādu
slodzi nekādi nevarēs iznest esošais veselības aprūpes
finansējums un pakalpojumu sniegšanas principi.
Latvijai
nav nozīmīgāka tautsaimniecības resursa par darbaspēku. Tomēr
nezinu, kādā veidā tiek nolemts veikt ekonomisko izrāvienu,
neinvestējot darbaspēka veselības kvalitātē burtiski neko.
Veselības ministram arī būtu kategoriski jāiebilst pret jebkādiem
centieniem tautsaimniecības izaugsmes vārdā palielināt
pensionēšanās vecumu, ja pretī tam veselības aprūpes budžetā
neienāk adekvāti resursi, lai saglabātu cilvēku darbaspējas.
Tas,
kas pašreiz būtu sagaidāms no jebkura, kas ienāk veselības
nozarē, vienalga uz cik ilgu laiku – beidzot jāuzsāk nopietns
dialogs – kā, kad, cik, kam tiks palielināts finansējums
veselības aprūpē. Jomas ministrijai būtu vairāk jāpievēršas
ekonomiskās efektivitātes aprēķiniem un prognozēm, precīzi
parādot – kā investīcijas veselības aprūpē nodrošinās
resursu pieaugumu tautsaimniecībā (katrs zaudēts mūža gads ir
izsakāms finansiālos zaudējumos, un katrs iegūts mūža gads ir
izsakāms naudas pieaugumā ekonomikā). Jebkuru investoru cita
starpā interesē veselības pakalpojumu pieejamība un kvalitāte,
kā arī tas – cik daudz darba nespējas dienu var prognozēt un
Latvijai te nav ar ko lepoties.
Nesen
no ekspolitiķiem izskanējušais viedoklis, ka Latvijā strauji
iesoļo maksas medicīna, ne medijos, ne nozarē nav raisījis skaļu
rezonansi, lai gan tieši tas pašlaik notiek. Veselības aprūpes
nozare patiesi brēc pēc nopietnām reformām (bet visas reformas
maksā naudu) un beidzot iezīmētas stratēģijas finansējuma
palielināšanai, ja vien… liberālā politika attiecībā uz citām
jomām, netiks īstenota arī veselības aprūpē, kur plānots, ka
veselības aprūpes sistēmu stutēs pacients, bet tautsaimniecību
galu galā vilks nodzīti „nenotikušie” pensionāri.
