Lieldienu centrs ir Kristus upuris pie krusta

Vai Lieldienas ir tikai krāsotas olas un zaķi? Kas ir Kristus augšāmcelšanās būtība? Par to neliela saruna ar bijušo aizkrauklieti, Slokas un Salas Sv. Jāņa evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju Aivaru Gusevu.

— Lieldienas, kā zināms, ir galvenie kristiešu svētki. Četras brīvdienas, “ķemmējam” veikalus, priecājamies par apskates objektiem zaķu un olu veidolā. Vai svētki līdz ar to nepaliek otrajā plānā?

— Kristus augšāmcelšanās svētki ir lielākie kristiešu svētki, kurus svinam. Vārds “svētki” ir atvasināts no vārda “svēts”. Svētki ir laiks, kad īpaši apzināmies un uzņemam sevī svētumu. No tā arī izriet svētku svinēšana. Tas ir laiks, kad mēs izejam ārā no ikdienišķā. Cik daudz to spējam, vēlamies, tik daudz mūsos ir arī svētku un svētuma sajūtas. Tas, ko liekam svētku centrā kā galveno, tas arī nosaka svētku vērtību.

Lieldienas jeb Lielā diena un Kristus augšāmcelšanās svētki mūsdienu sabiedrībā dažkārt tiek pretnostatīti, bet, iedziļinoties tajos, mēs varam redzēt, ka tie cilvēku ved uz vienu mērķi — mainīties, kļūt Gaismas bērnam, nest sevī patiesu dzīvību. Tāpēc ir svarīgi, ka kristīgajā vēstī tiek ieintegrēts arī nacionālās pašapziņas komponents, ko nes Lielā diena. Diemžēl tas mūsu sabiedrībā ir vēl šķirts. Tajās tautās, kristīgajās tradīcijās, kur šī integrācija vēsturiski ir notikusi, Lieldienas ieņem nozīmīgu vietu. Un līdz ar to aiz ārējās kņadas, rosības, kas notiek svētkos, pazaudējam pašu galveno vēsti, ko nes Lieldienas, un to pats Kristus mums ir devis savā vārdā — Es esmu pasaules gaisma, es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Tas ir jāliek centrā, tam ir jābūt galvenajam, un tad pārējās lietas arī atradīs savu vietu svētku norisē.

— Vai mēs vispār izprotam Kristus augšāmcelšanās svētku nozīmi?

— Kristus augšāmcelšanās nozīmi izprast ir samērā grūti, jo ir jāiziet diezgan sarežģīts un ne visai patīkams sevis pārveidošanas ceļš. To mēs redzam Klusās nedēļas notikumos, par kuriem lasām evaņģēlijos. Tas var būt apustuļa Pētera ceļš, kas ved vispirms caur noliegumu, caur savas vainas, kļūdu atziņu un nožēlu. Tas varbūt apustuļa Toma šaubu un arī neticības ceļš, kur tikai paša Kristus aicinājums spēj Tomu atgriezt gaismā. Ir arī Marijas ceļš, kur sāpes, zaudējums dod spēku citus stiprināt, celt. Un paša Kristus ceļš — tas ir pats grūtākais, aizliegt sevi, lai citu celtu gaismā. Tāpēc arī šie svētki ir grūti, ka prasa pamatīgu garīgu pārveidošanas darbu mums katram pie sevis, mācīties paļauties, uzticēties, mīlēt un sekot tam, ko mums Raksti saka.

Diemžēl ir arī Jūdas ceļš, kas beidzas ar nāvi un tumsu.

— Sākoties karam Ukrainā, diendienā dzirdam, ka viņi cīnās arī par mums un visu pārējo Eiropu. Arī Jēzus tika krustā sists par visu grēkiem. Vai varam vilkt paralēles, kaut nosacītas, šiem notikumiem?

— Šajos apgalvojumos ir ielikta šodienas realitāte, un tajos ir patiesība. Te ir jautājums, cik tālu var atļauties aiziet. Jo ir skaidrs, ka agresora mērķis nav tikai Ukraina. Atcerēsimies, vispirms bija daļa Gruzijas okupācijas, tad Piedņestra, Krima, Donecka, Luhanska. Mēs redzam, ka apetīte aug lēnām. Nesajūtot pienācīgu Eiropas un pasaules pretreakciju, agresoram šķiet, ka viņam viss atļauts, ka viņam pieder viss.

Kristus krustā sišanas notikums izgaismo arī šī kara notikumu jēgu. Kristus krusta upuris ir aicinājums mums ieraudzīt un pieņemt to, cik egoisms, vienas taisnības izpratne ir kropļojoša, un tā aizved pie vardarbības un nāves. Ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs aicina atmosties un izdarīt izvēli līdz galam, pateikt skaidri, kurā pusē mēs iestājamies, un rīkoties. Kompromisu laiks, koķetēšanas laiks ar agresoru ir beidzies. Ir jābūt skaidrai rīcībai. Jo tas nav tikai karš pret ukraiņu tautu, bet pret visu pasauli, jo sevišķi pret tā saucamo postpadomju telpu. Tāpēc tas jāuztver ļoti personīgi. Kristus nekoķetēja, bet gāja līdz galam, upurēja sevi, lai Gaisma un Dzīvība uzvarētu.

— Uz kādām pārdomām jūs cilvēkus mudinātu šajā laikā?

— Šajā laikā daudz nākas domāt par jēdzienu “upuris”. Tas ir ļoti bieži aprakstīts un parādīts Svētajos Rakstos. Lieldienu centrs ir Kristus upuris pie krusta. Un šis upura jēdziens šodien ir centrā.

Cik daudz esam gatavi paciest neērtības, cik daudz esam gatavi atteikties, cik daudz esam gatavi atdot tam, lai pasaulē un cilvēkos iemājotu miers. Un ar upuru nešanu mums nav viegli, jo ir jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas, jāatdod no sevis savam tuvākajam. Un te ir tas lielais jautājums — cik mēs to vēlamies un spējam?

— Ko Lieldienu sprediķī teiksiet savām draudzēm?

— Tie vārdi vēl ir ceļā pie manis, bet, protams, sprediķa pieskares punktiem esam jau šajā sarunā nedaudz pieskārušies.

— Jūsu Lieldienu vēlējums novadniekiem — “Staburaga” lasītājiem.

— Jā, svētkos parasti kaut kas ir jānovēl. Šajā laikā, ne tikai Lieldienu laikā, es novēlu mums visiem staigāt ar Kristu — saskaņā ar savu ticību, nepazaudējot savus ideālus. Kā mūsu arhibīskaps Jānis Vanags ir teicis, lai arī kas nāktu, labāk lai tas atrod mūs nevis nobijušos un izklīdinātus, bet stāvam stalti un apņēmīgi kā tādus, kas zina — ar Kristu mēs būsim gana stipri, un mums pietiks izturības, lai pastāvētu.