Šodien Eiropas Savienības (ES) prezidentūru pārņem Zviedrija, kas stāsies Čehijas vietā, kura bloka vadību uzņēmās šī gada 1.janvārī.
Neskaitot ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un centienus panākt izšķirošo vienošanos gaidāmajā klimata izmaiņu ierobežošanas konferencē, Zviedriju, pārņemot ES prezidentūras pienākumus, gaida arī citi biedējoši smagi uzdevumi.Tomēr Zviedrija, kuras iedzīvotāju skaits sasniedz tikai deviņus miljonus jeb nepilnus divus procentus no bloka pilsoņu kopskaita, cer, ka tās nelielais izmērs nekļūs par šķērsli to problēmu risināšanā, kuras Stokholmu sagaida, 1.jūlijā pārņemot ES prezidentūras pienākumu pildīšanā no Čehijas. Vēsture varētu liecināt, ka zviedru cerības ir pamatotas.”Es rakstu par ES lietām jau ilgi, un man jāsaka, ka visumā tas ir taisnība – mazās valstis bieži vada veiksmīgas prezidentūras,” atzīst Briselē bāzētās ekspertu grupas “Eiropas Politikas centrs” direktors sakariem ar sabiedrību Džeki Deiviss.Pirmkārt, mazajām valstīm tā ir iespēja nokļūt rampas gaismās, un tāpēc tās pieliek vairāk pūļu prezidentūras pienākumu veikšanai, norāda Deiviss. Otrkārt, tās spēj labāk uzklausīt citu viedokļus un pildīt starpnieku funkcijas kompromisu panākšanai, kas ir vissvarīgākais, lai nodrošinātu efektīvu ES darbību.Gan diplomāti, gan komentētāji ir vienisprātis, ka Zviedrija nebūs izņēmums, pateicoties tās nosliecei uz diplomātiju un aukstasinīgajai pieejai lietu kārtošanā.Pēc Čehijas prezidentūras, kuru raksturoja neierasta nervozitāte un kuras laikā Prāga piedzīvoja arī iekšpolitisko krīzi, Zviedrijas prezidentūra varētu kontrastējoši izcelties, uzskata analītiķi.Piemēram, no Zviedrijas premjerministra Frēdrika Reinfelta velti gaidīt paziņojumus, ka ASV prezidents Baraks Obama ir “ceļā uz elli”, ko atļāvās bijušais Čehijas valdības vadītājs Mireks Topolaneks.Tomēr, kā vienmēr, pastāv risks, ka sākotnējo dienaskārtību nāksies mainīt.Pašas Zviedrijas līdz šim nosauktā galvenā risināmā problēma būs ekonomikas nostādīšana uz atlabšanas ceļa, kā arī globālā vienošanās par klimata izmaiņu ierobežošanu gada nogalē paredzētajā Kopenhāgenas konferencē, norāda Londonā izvietotā Eiropas Reformu centra direktora vietniece Katinka Bariša, vienlaikus retoriski jautājot, vai Stokholmai tiks ļauts koncentrēties uz šiem uzdevumiem.Tas ir atkarīgs no tā, vai zviedriem nenāksies risināt problēmas, kuras radīs politiskās nestabilitātes tālāka eskalācija Irānā vai kārtējais negatīvais balsojums Īrijas referendumā par Lisabonas līgumu, jauna gāzes krīze Krievijas-Ukrainas attiecībās vai jebkurš cits negaidīts samezglojums, pati atbildot uz savu jautājumu, norāda Bariša.Viņai piebalso Deiviss, ka viens no ES prezidentūru definējošiem apstākļiem ir nevis tie jautājumi, kuriem iespējams sagatavoties, bet gan negaidītie jautājumi.Piemēram, ja īri referendumā atkal noraidīs tā saukto ES reformu līgumu, kura mērķis ir uzlabot bloka lēmumu pieņemšanas procesu pēc sprādzienveidīgās paplašināšanās un kura saskaņošanai pielikts tik daudz pūļu, sekas būs katastrofālas.”Paradoksāli, bet Zviedrijas prezidentūru definēs jautājums, kas vismazāk atrodas tās kontrolē, un tas ir Lisabonas līgums,” uzsver Deiviss.Šomēnes ES līderi vienojās par tiesiski saistošu garantiju piešķiršanu Īrijai vairākos delikātos jautājumos, tādējādi cenšoties nodrošināt pozitīvu īru balsojumu oktobrī plānotajā atkārtotajā referendumā.Līgums, kurš cita starpā paredz ES ārpolitiskās lomas palielināšanu, jāratificē visām 27 dalībvalstīm, taču Īrija bija vienīgā, kas šo uzdevumu uzticēja pilsoņiem.Šīs nedēļas intervijā aģentūrai “Reuters” Reinfelts pat nevēlējās pieminēt iespējamo īru balsojuma iznākumu.”Esmu bijis politikā pietiekami ilgi, lai skaļi domātu par tādām lietām,” atzina Zviedrijas premjers, vienlaikus norādot, ka tas, par ko nākas runāt, ir gaidāmie smagie uzdevumi finanšu jomā.Reinfelts pauda satraukumu par pieaugošo Eiropas parādu un norādīja, ka Zviedrijas prezidentūras laikā izdarīs spiedienu uz dalībvalstu līderiem, lai panāktu deficīta iegrožošanas plānu izstrādi, kas iezīmētu ievērojamas izmaiņas līdzšinējā ES kursā, kuru raksturoja vairāku masīvu ekonomikas stimulēšanu pakešu pieņemšana.Kamēr parāda līmeņa samazināšana ir jauna prioritāte, otra prioritāte – klimata izmaiņu iegrožošana – jau sen atradusies Zviedrijas uzmanības lokā.Pirms Kopenhāgenas samita, kurā plānots panākt globālu vienošanos par tā saukto siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanu, Zviedrija centīsies panākt vienotu ES dalībvalstu nostāju.Deiviss norāda, ka būtiskākais būs jautājums, cik lielā mērā attīstītās valstis būs gatavas sniegt palīdzību jaunattīstības valstīm.”Pagājušās nedēļas samitā ES patiesībā to nav izdiskutējusi, un tai ir jāizlemj, ko tā ir gatava piedāvāt jaunattīstības valstīm,” uzsver Eiropas Politikas centra direktors.Tomēr, neskatoties uz visiem zviedru apjūsmotājiem, netrūkst arī oficiālās Stokholmas kritiķu.”Manuprāt, valdības ambīcijas ir stipri par lielu, īpaši attiecībā uz klimata izmaiņām,” atzīst viens no iecienītākajiem Zviedrijas blogu autoriem – bijušais zviedru politiķis Dikss Ēriksons.
