Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka galvenā atbildība par valstī notiekošo ir valdībai, nevis Saeimai, tāpēc pirmais, kas jāpieprasa, ir “valdības pārkārtošana”, nevis Saeimas atlaišana.
“Man tikai šķiet, ka parasti situācijās, kad ir neapmierinātība ar to, kas notiek, un risinājumiem, kas tiek piedāvāti politiskā līmenī, pirmais, kas krīt, ir valdība. Demokrātiskās iekārtās valdība ir tā izpildvara, kas atbild par lēmumiem, kas noved pie tā vai cita rezultāta. It īpaši par līdzekļu sadali, par nodokļu politiku, par līdzekļu sadali dažādās ministrijās, par ministriju darbību viņiem ir politiskā atbildība. Pirmie vainīgie jebkurā situācijā, kad tauta ir neapmierināta, pirmais mērķis, uz kuru tēmēt, un pirmās durvis, pie kurām klauvēt, būtu valdība,” intervijā laikrakstam “Diena” sacījusi Vīķe-Freiberga.
“Doma, ka parlamentārieši, tātad likumdevējs, būtu īstie vainīgie, mani mazliet mulsina. Atklāti sakot, viņi nav tie, kas pieņem tos lēmumus, kas ir valdības kompetencē. Viņi apstiprina valdības sastāvu, budžetu, ir vienlīdz atbildīgi. Nobriedušā demokrātijā pirmais, kas tiktu prasīts, ir valdības vaina, ne parlamenta atlaišana,” uzskata eksprezidente.
“Katrā ziņā man šķiet, ka loģiskā secībā pēc atbildības nastas un loģikas pirmais ir tas, ko anglosakšu zemēs min kā “valdības pārkārtošana”. Pirmais, ko premjers dara, – burtiski kā kāršu kavu, kas tiek pārdalīta, – skatās, kā pārdalīt kompetences starp ministriem, atsakās no tiem, kas ir visvājākie savā rīcībā, pieaicina jaunas sejas valdībā un pārējos pārdala ar cerību, ka tas novedīs pie labāka risinājuma. Valdības pārkārtošana ir pirmais,” turpinājusi Vīķe-Freiberga.
“Manuprāt, par Saeimas atlaišanu var domāt tikai tādā situācijā, ja ir zināms, ka ar šo sastāvu nav iespējams veidot jaunu darboties spējīgu valdību. Tāda, manuprāt, ir loģiska secība, kurai būtu jāiziet cauri, pirms nonāk prezidents pie galīgā secinājuma, ka ar šo sastāvu nav iespējams vairs veidot rīcībspējīgu valdību,” domā eksprezidente.
Vērtējot Tautas partijas priekšlikumu ļaut pašai Saeimai sevi atlaist, Vīķe-Freiberga to novērtējusi kā “mazliet dīvainu”. “Cik noprotu, kādreiz pasaulē kāda valsts to ir pieļāvusi. Man šis priekšlikums šķiet mazliet “bizarre” (savāds). Jā, es saprotu, ka Kanādā, Lielbritānijā premjers, zaudējis uzticību un vairs nespējot valdīt, saka – mēs atkāpjamies un prasām jaunas vēlēšanas.”
“Man sen gribējās, lai tiek izņemts no mūsu Satversmes punkts, kas paredz: ja prezidents ierosina Saeimas atlaišanu un referendumā netiek atbalstīts, viņam jāatkāpjas no amata. Tas būtībā liek iemauktus un grožus prezidenta rīcībai. Tas padara varbūtību, ka kāds prezidents atlaiž Saeimu, ļoti mazu,” teikusi eksprezidente.
Vērtējot 13.janvāra grautiņus Vecrīgā, Vīķe-Freiberga paudusi viedokli, ka tajos nepiedalījās profesionāli demolētāji. “Šeit bija ļaudis, kam bija citāda dienas kārtība, kas pulcējās, lai izteiktu savu politisko viedokli. Paust viedokli, izteikt prasības – tā ir ne vien pieļaujama, bet nepieciešama demokrātijas sastāvdaļa. Jebkāda vardarbība un pāridarīšana vai nu citiem cilvēkiem, vai īpašumam, protams, demokrātiskā un civilizētā sabiedrībā ir ārpus pieļaujamā robežām.”
