Šodien ar Latvijas Universitātes (LU) dekānu, mācībspēku un studentu piedalīšanos svinīgi tika atklāta Humanitāro zinātņu fakultāte (HZF), kurā apvienota līdzšinējā Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultāte (FMZF) un Moderno valodu fakultāte.
“Šodien ir fakultātes vārdadiena, dzimšanas diena un atdzimšanas diena,” atklāšanas pasākumā sacīja jaunizveidotās fakultātes dekāne, līdzšinējā FMZF vadītāja Ausma Cimdiņa, akcentējot to, ka savulaik, dibinot LU, humanitārās zinātnes bijušas apvienotas vienkopus Valodnieciski filozofiskajā fakultātē.
Lai arī Cimdiņa atzina, ka fakultāšu apvienošana bijusi iniciēta “no augšas”, tās galvenais uzdevums ir administratīvo robežu nojaukšana, piemēram, abu fakultāšu studentiem atvieglojot iespējas apgūt otrā fakultātē piedāvātu studiju programmu. Apvienošanas rezultātā nav slēgta arī neviena studiju programma, viņa uzsvēra.
Arī LU prorektors fakultāšu reorganizācijas komisijas priekšsēdētājs Juris Krūmiņš HZF izveidi nodēvēja par atgriešanos pie universitātes pirmsākumiem, bet izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes (ZZS) atsūtītajā apsveikumā tika slavēta mākslīgu šķēršļu nojaukšana akadēmiskās kapacitātes stiprināšanā.
“Šis ir paraugs, ka savu zemes stūrīti var sekmīgi kopt, lielo akadēmisko lauku nesadalot mazākos strēķīšos,” teikts apsveikumā.
Jau ziņots, ka pēc studentu un nodarbināto docētāju un zinātniski pētniecisko darbinieku skaita HZF ir viena no lielākajām LU fakultātēm, strukturēta septiņās nodaļās: Anglistikas nodaļa, Āzijas studiju nodaļa, Ģermānistikas un romānistikas nodaļa, Klasiskās filoloģijas un antropoloģijas studiju nodaļa, Latvistikas un baltistikas nodaļa, Rusistikas un slāvistikas nodaļa, Sastatāmās valodniecības un tulkošanas nodaļa.
Saskaņā ar fakultātes nolikumu Humanitāro zinātņu fakultātes pastāvēšanas mērķis ir LU studiju, zinātniskās un inovatīvās darbības organizēšana un veikšana valodniecībā, literatūrzinātnē, folkloristikā, mākslas zinātnē un antropoloģijā, kā arī reģionālajās studijās un starpnozarē.
Cimdiņa abu fakultāšu apvienošanas nepieciešamību iepriekš aģentūrai LETA skaidroja ar būtiskas akadēmiskās argumentācijas esamību, kaut vai vai tādēļ, ka abas fakultātes ir filoloģijas fakultātes, kurās tiek realizētas arī reģionālo studiju programmas un abu fakultāšu absolventi iegūst bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs.
“Pretarguments šādas fakultātes izveidei varētu būt tas, ka humanitāro zinātņu bakalauru iespējams iegūt arī citās fakultātēs, taču vienlaikus universitātē ir arī vairākas fakultātes, kurās tiek īstenotas sociālo zinātņu programmas, bet tikai viena fakultāte nes šādu vārdu,” iepriekš sacīja dekāne.
Pēc viņas domām, ieguvēji no abu fakultāšu apvienošanas pirmkārt būs studenti, jo esošās studiju programmas fakultāte ne vien turpinās realizēt pilnā apjomā, bet arī atvieglos pieteikšanos izvēles priekšmetiem. Izvairīgāk par ieguvumiem Cimdiņa runā attiecībā uz studiju programmu docētājiem, kā arī nenoliedz, ka zināmā mērā no abu fakultāšu apvienošanas vislielākā apdraudētība varētu būt latviešu literatūras un kultūras studijām.
Kā atklāja Cimdiņa, plašas diskusijas raisījušās attiecībā uz fakultātes jauno nosaukumu un arī viņa ilgu laiku iestājusies par to, lai nosaukumā tiktu saglabāta atsauce uz filoloģiju, tomēr domē plašāks atbalsts bijis fakultātes nodēvēšanai par Humanitāro zinātņu fakultāti.
