Baltkrievijā šodien notiek parlamenta vēlēšanas, kurām uzmanīgi seko eksperti, jo tās varētu sniegt atbildi uz jautājumu, vai Minska, kuru Vašingtona dēvē par “pēdējo Eiropas diktatūru”, izšķirsies par labu atkusnim attiecībās ar Rietumiem vai arī vēl ciešāk iekļausies Krievijas orbītā.
Eiropas Savienība (ES) ir apsolījusi atcelt Baltkrievijas līderiem noteiktos ceļošanas ierobežojumus un piedāvājusi valsts ekonomikai palīdzību desmit miljonu eiro apmērā, ja svētdienas vēlēšanu laikā būs iespējams konstatēt “progresu”, tuvinoties “demokrātijas vērtībām”.
Arī ASV pieļauj, ka tās attiecībās ar Minsku iespējama “ievērojama uzlabošanās”.
Taču nākamais solis jāsper autoritārajam Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko, kurš pie varas atrodas jau 14 gadus un līdz šim izpelnījies ievērību ar opozīcijas apspiešanu un mediju iegrožošanu.
Vienlaikus Lukašenko tiek atzīts par spējīgu taktiķi savu interešu aizstāvēšanā, un pēdējā laikā vairojas pazīmes, ka Minska, līdz šim uzticama Maskavas sabiedrotā, kuras ekonomika sirgst ar hronisku atkarību no Krievijas subsīdijām, sākusi mainīt iepriekšējo kursu, pieprasot arvien augstāku cenu par Kremlim izrādīto atbalstu.
Pēc augustā notikušā bruņotā konflikta starp Krieviju un Gruziju, kas ienesa spēcīgu atsalumu Maskavas attiecībās ar Rietumiem, Krievijas vēstnieks Minskā jutās spiests izteikt publisku kritiku par Baltkrievijas “pieticīgo klusēšanu”.
Zīmīgi, ka Minska līdz šim atteikusies sekot Maskavas paraugam, atzīstot separātisko Gruzijas reģionu – Dienvidosetijas un Abhāzijas – neatkarību.
“Baltkrievi izjūt milzīgu Krievijas spiedienu. Tā draud viņiem pārdot savu gāzi par tirgus cenām, ja tie neatzīs Abhāziju un Dienvidosetiju,” atzina kāds Eiropas diplomāts Minskā.
Šobrīd Baltkrievija ir pilnībā atkarīga no Krievijas dabasgāzes piegādēm un Minska par krievu gāzi maksā ievērojami zem tirgus cenu līmeņa. Tas Lukašenko režīmu padara neaizsargātu pret “enerģētisko šantāžu”.
2007.gadā Krievijas dabasgāzes gigants “Gazprom”, paaugstinot cenas un uz īsu brīdi pārtraucot piegādes, pārvarēja Lukašenko pretestību un ieguva savā kontrolē pusi Baltkrievijas gāzes operatora “Beltransgaz” akciju.
Taču pēc notikumiem Gruzijā ES ir pārliecināta, ka spēj paplašināt plaisu Minskas un Maskavas attiecībās, piedāvājot Baltkrievijai atbalstu.
“Mums jāpalīdz Baltkrievijai līdzsvarot tās pozīcijas. Vai mēs patiesi vēlamies, lai tā atgrieztos Krievijas aplokā?” retoriski vaicā jau minētais Eiropas diplomāts.
Londonā bāzētās Eiropas Ārlietu padomes eksperts Baltkrievijas jautājumos Endrū Vilsons uzskata, ka iebrukums Gruzijā satricinājis līdzšinējo Maskavas un Minskas aliansi, demonstrējot, cik neaizsargātas ir bijušās PSRS republikas sava “lielā brāļa” Krievijas priekšā.
Izceļoties Krievijas un Gruzijas bruņotajam konfliktam, Lukašenko bija “neparasti kluss”, norāda Vilsons. “Protams, viņš baidījās, ka Krievija Baltkrievijā, tāpat kā Gruzijā, izmantos zināmu ietekmes sfēras varu, konkrēti ekonomisko.”
Arī viens no ietekmīgākajiem Lukašenko oponentiem un bijušais opozīcijas kandidāts uz prezidenta amatu Aleksandrs Milinkevičs apgalvo, ka Baltkrievijas suverenitāte ir apdraudēta.
Krievija “vēlas maksimālu ietekmi bijušo padomu republiku – Ukrainas, Gruzijas, Baltkrievijas – iekšpolitikā un ārpolitikā. (..) Tā vēlētos tās saglabāt kā satelītus”, uzsver Milinkevičs.
Baltkrievijas atkarību no Maskavas vairo arī tas, ka Krievija ir faktiski vienīgais eksporta tirgus tādiem baltkrievu ražojumiem kā kravas automobiļi, traktori un plaša patēriņa preces, kuras savulaik, atrodoties PSRS sastāvā, bija republikas lepnums, taču brīvā tirgus apstākļos bieži nav konkurētspējīgas.
Lai modernizētu valsts kontrolēto ekonomiku, Lukašenko nepieciešamas ārvalstu investīcijas, un tieši šajā kontekstā tiek tulkoti daži pretimnākšanas soļi Rietumiem, kurus Minska spērusi parlamenta vēlēšanu priekšvakarā.
Augustā Baltkrievija atbrīvoja no ieslodzījuma trīs personas, kuras Rietumos uzskatīja par politieslodzītajiem, tostarp arī bijušo kandidātu uz valsts galvas amatu Aleksandru Kozuļinu. Vienlaikus opozīcijai pavērta zināma piekļuve masu medijiem, arī televīzijai.
Šoreiz vēlēšanās startē aptuveni 70 opozīcijas kandidāti un tām sekos 477 Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāji.
Taču režīma disidenti apgalvo, ka šie soļi bijuši tikai kosmētiski, jo opozīcija jebkurā brīdī var tikt pakļauta patvaļīgiem arestiem un citiem iebaidīšanas veidiem.
Starp 7000 vēlēšanu komisiju locekļu ir tikai 48 opozīcijas pārstāvji, norāda cilvēktiesību centra “Vjesna” vadītājs Aleksandrs Beļeckis, piebilstot, ka svētdienas balsojums būs tikai “izrāde”. “Pēc vēlēšanām būs spēcīgs represiju vilnis.”
Tajā pašā laikā Lukašenko sola, ka vēlēšanas būs “nepieredzēti demokrātiskas”, vienlaikus draudot pilnībā saraut attiecības ar rietumvalstīm, ja to novērotāji balsojuma rezultātus atzīs par falsificētiem, kā tas noticis visu iepriekšējo Baltkrievijas vēlēšanu gadījumos kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus.
“Ja Rietumi neatzīs parlamenta vēlēšanu rezultātus, (..) Baltkrievijas varasiestādes pārtrauks ar viņiem jebkādas sarunas,” pagājušās nedēļas nogalē paziņoja Lukašenko.
Tikmēr Kozuļins apgalvo, ka Lukašenko “nav stratēģijas attiecību uzlabošanai ar Rietumiem” un ka viņš vienkārši mēģina spēlēt uz abām pusēm, lai “iegūtu maksimumu priekšrocību”.
Arī EDSO iepriekš pauda šaubas, vai novērotāji varēs uzraudzīt balsu skaitīšanas procesu, un norādījusi uz neizteiksmīgo priekšvēlēšanu kampaņu, kas liegusi vēlētājiem saņemt pietiekamu informāciju. pēdējā brīdī Minskas varasiestādes gan apsolīja, ka starptautiskie novērotāji varēšot sekot biļetenu skaitīšanas gaitai.
Neskatoties uz visiem iebildumiem, opozīcija, kura 2004.gadā pilnībā tika izslēgta no parlamenta sastāva, atteikusies no dažu aktīvistu aicinājumiem vēlēšanas boikotēt un cer, ka šoreiz tai izdosies iegūt līdz pat 30 no 110 likumdevēju vietām.
Pat pats Lukašenko apgalvo, ka vēlas parlamentā redzēt dažus opozīcijas pārstāvjus.
