20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas vēstures mācību grāmatas Austrumeiropā vairs nav spiestas rēķināties ar komunistiskā režīma savulaik uzspiestajiem tabu, taču skolēniem bieži nākas pārvarēt pretrunas starp mācību vielu un viņu vecāku atmiņām.
“Jauniešiem komunisma ēra ir tikpat eksotiska kā senā Grieķija,” atzīst Anna Dzežgovska, kas māca vēsturi vienā no Varšavas skolām.
Savukārt Klāra Dimitrova, kura mācās vienā no Sofijas vidusskolām, ar atvieglojumu stāsta: “Mums ir palaimējies, ka nav jāvalkā uniformas, jāievēro armijas stila disciplīna, skolā jāierodas [ar noteiktu] frizūru un jādievina Ļeņins.”
Tomēr tas, kas tiek mācīts skolās, bieži ir pretrunā ar to, ko vēlas atcerēties skolēnu vecāki, kas piedzīvojuši vilšanos, saduroties ar grūtībām, kuras radījusi pāreja uz demokrātiju un tirgus ekonomiku. Viņi bieži lolo nostalģiskas jūtas, atminoties “drošību”, kuru tiem sniedza sociālisms.
Arī vēsturniekiem bija nepieciešams laiks, lai atmestu uzspiesto komunistu propagandas valodu un spētu objektīvāk paraudzīties uz totalitārā režīma periodu.
Pēc gadiem ilgām šaubām par to, kā atainot komunistisko pagātni, Bulgārijā, kas savulaik tika uzskatīta par uzticamāko Maskavas satelītu, tagad mācību grāmatās var lasīt šādus formulējumus: “Staļiniskā totalitārisma modeļa pieņemšana nozīmē politiskā plurālisma apspiešanu, komunistiskās partijas vadošās lomas uzspiešanu un pilsoņtiesību neievērošanu.”
Arī Ungārijā vēstures mācīšana kļuvusi “visai objektīva”, uzskata Budapeštas vēstures profesors Ģērģs Nemts.
Mācību grāmatās atrodams daudz attēlu un dokumentu, kas kalpo kā pirmavoti, kuri ļauj skolēniem pašiem izdarīt spriedumus, norāda Nemets.
“Daži no tiem konkrēti parāda, kā vara iespiedās cilvēku ikdienas dzīvē,” uzsver profesors.
Izzūdot komunistiskā režīma noteiktajiem ierobežojumiem, pavērusies milzīga plaisa starp to, kas skolēniem tiek mācīts šobrīd, un to, ko pirms 40 gadiem bija spiesti iekalt un pastāvīgi atkārtot viņu vecāki.
Piemēram, Latvijā PSRS īstenotā vardarbīgā valsts okupācija savulaik tika dēvēta par “sociālistisko revolūciju” un “brīvprātīgu pievienošanos pasaules pirmajai darbaļaužu valstij”, bet to desmitu tūkstošu Latvijas pilsoņu liktenis, kurus komunistiskā vara noslepkavoja vai deportēja, vispār tika noklusēts.
Savukārt Polijas vēstures grāmatās uzsvērta poļu “upuru” loma, kuri tika pakļauti no ārienes uzspiestajam komunistiskajam režīmam, īpašu vietu ierādot tādām antikomunistiskām kustībām kā “Solidaritāte”.
Arī Bulgārijā tikai tagad skolēni uzzina, ka jau 1944. un 1945.gadā nāvessods tika piespriests un izpildīts 2730 cilvēkiem, bet 1949.gadā 4500 valsts pilsoņu nonāca koncentrācijas nometnēs. Arī par šiem komunistu noziegumu upuriem šodienas skolēnu vecāku mācību grāmatas klusēja.
Taču totalitārā režīma laikā izdotās mācību grāmatas slēpa arī citus faktus. Piemēram, toreizējā Čehoslovākijā klusēšana skāra tos trīs miljonus etnisko vāciešu, kurus pēc Otrā pasaules kara padzina no no valsts teritorijas. Savukārt šodien mācību grāmatas atzīst, ka nacistu okupācijai sekoja “nacionālisma vilnis”, kas prasīja “daudz upuru”.
Taču dažas Austrumeiropas valstīs joprojām īsti nespēj tikt galā ar savu pagātni. Piemēram, Rumānijā komunistiskā režīma vēstures apgūšanai atvēlēts relatīvi īss laiks un tas nesniedz atbildes uz daudziem jautājumiem.
“Skolēniem sev jāuzdod jautājums, kāpēc režīms izdzīvoja ik ilgi, ja tas bija tik slikts,” atzīst Denisa Radu, kas māca vēsturi vienā no Bukarestes vidusskolām.
Neskatoties uz centieniem sniegt objektīvu pagātnes ainu, skolām joprojām grūti pārvarēt tos aizspriedumus un selektīvās atmiņas, kurus kultivē daļa vecāku, atzīst skolotāji.
Kirna Kotlarska, vēstures skolotāja Gorna Orjahovicā Bulgārijas ziemeļos, stāsta par savu skolēnu veikto pētījumu, kurā konstatēts, ka 80% pieaugušo, saduroties ar bezdarbu vai finansiālām problēmām, ar nostalģiju atceras komunistisko pagātni.
