Saulainā 2024. gada septembra dienā Sēlijā kopīgā piedzīvojumā uz ūdens devās jaunieši no Latvijas un Ukrainas. Viņi laivās pa Dienvidsusējas upi nopeldēja piecus kilometrus. Laivošanas pasākums bija viena no biedrības “Vidusdaugavas NVO centrs” realizētā projekta “KULTŪRTANDĒMS” aktivitātēm.

Laivo pirmoreiz mūžā

Daudziem jauniešiem tā bija pirmā laivošanas pieredze, tomēr visi atzīstami tika galā. Īsā laikā apguva laivas vadību, sadarbību ar pārinieku un spēja vēl arī uzklausīt lektoru stāstu par Sēlijas dabas tūrismu, apkārtējo vidi un pat ieraudzīt to, kas dabā skaists. Šoruden it īpaši!

Projekta aktivitāte tika ieplānota, lai tiem Ukrainas jauniešiem, kuri pašlaik apmetušies uz dzīvi Latvijā, būtu iespēja piedalīties pasākumos, kas ļauj labāk iepazīt mūsu kultūru, Latvijas valsti, Jēkabpils un Aizkraukles novada apkārtni, integrēties vietējā sabiedrībā, apgūt un nostiprināt latviešu valodas zināšanas.

Laivošanas aktivitātē piedalījās 10 Latvijas jaunieši un 10 jaunieši no Ukrainas. Projekta mērķa grupa gan ir daudz plašāka — bērni pirmsskolas vecumā un vispārējās izglītības apguves vecumā, iesaistīti arī brīvprātīgie gan no Latvijas, gan Ukrainas iedzīvotāju vidus.

Pasākums organizēts sadarbībā ar biedrību “Sēlijas laivas”, kam ir liela pieredze gan laivošanas apmācībā, gan dažādu āra pasākumu organizēšanā. Jauniešiem tika sniegts ieskats biedrības aktīvajā darbībā, piesaistot finansējumu, popularizējot Sēlijas dabas tūrismu un atbalstot lauku kopienas, jaunieši apguva arī praktiskas iemaņas āra dzīves pamatos.

Valodu mācās, kopīgi pārvarot šķēršļus

Santa Šmite, biedrības “Sēlijas laivas” vadītāja, pēc brauciena stāsta, ka aprunājusies ar ukraiņu jauniešiem un secinājusi, ka daļa latviešu valodu saprot, bet nerunā. Iemesls — līdz ko latviešu pulciņā ir viens, kas nesaprot valodu, visi cenšas runāt krieviski, diemžēl. Kopumā par pasākumu viņa saka — bija lieliski. Kā jau vienmēr, neiztika bez grūtībām – viena laiva apgāzās, kādam pa straumi aizpeldēja apavi, bet pozitīvi, ka jaunieši savstarpēji sadarbojās, izpalīdzot viens otram pārvarēt šķēršļus upē un arī izvelkot laivas ārā no upes. Tie, kas laivās spēja uzvesties klusāk, ieraudzīja pat zivju dzenīti, kas ir viens no skaistākajiem, bet tramīgākajiem ūdensputniem Latvijā.

Laivu brauciens noslēdzās Elkšņu pagastā, ražotnes “Kafeja Alīda” teritorijā. Ar mērķi iepazīt vietējos uzņēmīgos cilvēkus, te laivotājus iepazīstināja ar Jolantu Kovnacku, jo viņa ir aktīva uzņēmēja laukos. Atbraucējus te uzcienāja ar gardām sēliskām vakariņām, neiztrūkstošo cigoriņu kafiju, kā arī ieskicēja lauku uzņēmēja ikdienas izaicinājumus un šarmu. Galvenā ziņa, ko centāmies nodot jauniešiem — Sēlijas laukos dzīvo rosīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kas izmanto apkārt esošos resursus, lai attīstītos profesionāli.

Mācīties varam arī no ukraiņiem

Vārds “integrēt” ietver tieši valodu – spēju sazināties vienā valodā. Savukārt valodu vislabāk iemācīties, darot praktiskas lietas — kopā un runājot. Līdz ar to izbrauciens ar laivu pa Dienvidsusēju bija vēl viens solis pretī latviešu valodas lietošanas stiprināšanai, kopīgas sapratnes veicināšanai par Latviju, tās dabu un cilvēkiem jauniešiem pievilcīgā formātā – dinamiski un jestri. Airēšana un šķēršļu pārvarēšana deva iespēju sadraudzēties divu valstu pārstāvjiem.

Santa Šmite teic — mums, latviešiem, kā mazai tautai, ir svarīgi, lai tie, kas šeit atbrauc un paliek uz īsāku vai garāku laiku, ar cieņu izturas pret mūsu kultūru un tradīcijām, mācās lietot latviešu valodu. Savukārt tiem, kas vēlas patiesi šeit palikt dzīvot, būtiski izprast, ka iekļaušanās Latvijas sabiedrībā nozīmē arī ievērot valsts likumdošanu, ētikas normas un Latvijas dabas nepiesārņošanu. “Es uzskatu, ka latviešiem būtu pacietīgāk jāmāca iebraucējiem runāt latviski, bet pašiem no ukraiņiem mācīties būt atvērtākiem un dzīvespriecīgiem.”

Kautrība neļāva iejusties

Valentīns ir no Ukrainas pilsētas Harkivas. Latvijā kopš kara sākuma — jau divus gadus. Šajā laikā nedaudz iemācījies saprast latviešu valodu, bet mazajā intervijā sarunājamies krieviski. Apmeties ar ģimeni netālu no Jēkabpils, Zīlānos. Viņam ir arī desmit gadu veca māsa un abi mācās tiešsaistē ukraiņu skolā. Valentīns saka, iespējams, no nākamā mācību gada zinības iegūs skolā Latvijā.

Jautāts par laivošanu, viņš atzīst, ka šī viņam bija pirmā pieredze, bet baiļu neesot. Uzrunāts pēc brauciena, teic, ka pasākums ļoti paticis. Upe sekla, laiva bieži uzskrējusi uz sēkļa, nācās to vilkt. Pa ceļam gadījās arī pāri upei nokrituši koki. Vai šajā laikā izdevies atrast draugus starp latviešu jauniešiem? Valentīns atbild noraidoši. Ne gluži valodas dēļ, drīzāk kautrējies.

Krievu valodu nesaprot

Viena no pasākuma dalībniecēm ir Larisa no Volčanskas, no Harkivas apgabala.

Oktobrī apritēs divi gadi, kā kara dēļ pārcēlusies uz Latviju. Dzīvo Jēkabpilī. Šādā pasākumā piedalās otro reizi. Stāstot par valodas prasmēm, Larisa atzīst, ka latviešu jaunieši krievu valodu pārsvarā nezina. “Eju pie latviešiem, stāstu kaut ko, bet viņi skatās uz mani, un redzu, ka neko nesaprot,” saka Larisa. Ukraiņi mācās latviešu valodu. Ja paši nerunā, vismaz saprot latviski teikto. Viņa līdz šim latviešu valodu kursos apguvusi A1 pakāpē — var pateikt: kā sauc, kur dzīvo, no kurienes ieradusies.

Mācās divās skolās

Tatjana kopā ar vīru un diviem bērniem uz Latviju atbrauca pagājušajā rudenī. Viņas ģimenes māja ir Hersonas apgabalā, Dņepras kreisajā krastā, kas ir krievu okupēts. Dzīvo kopmītnēs Jaunjelgavā. Latviju izvēlējušies tāpēc, ka šeit vieglāk iejusties, cilvēki saprot krievu valodu, un arī valsts pārvaldes sistēma, likumi līdzīgi kā Ukrainā. Viņas bērni mācās gan latviešu, gan ukraiņu skolās. Līdz pusdienlaikam klātienē, bet pēcpusdienā pieslēdzas tiešsaistē skolai Ukrainā. Sākumā bijuši neapmierināti, lielākoties valodas barjeras dēļ. Lai arī abi bērni krievu valodu nav mācījušies, to saprot un var sarunāties, saprot, ko stāsta skolotāja.

“Ja šeit dzīvojam, tad integrēšanās ir nepieciešama. Pat, ja ukraiņi pēc kāda laika izvēlēsies aizbraukt mājās, šeit, Latvijā, paliks kontakti, paziņas un tas nav mazsvarīgi. Ukraiņi pēc dabas ir sabiedriski cilvēki, tāpēc tas īpaši svarīgi. To var teikt gan par jauniešiem, gan vecākiem cilvēkiem,” saka Tatjana. Pašlaik neplāno palikt Latvijā uz ilgu laiku, pie pirmās iespējas atgriezīsies Ukrainā. Tomēr, kamēr dzīvo šeit, esot nepieciešamība justies piederīgiem. Viņa arī atzīst, ka šādi un līdzīgi pasākumi var domas mainīt, un nav izslēgts, ka ģimene izvēlētos palikt Latvijā uz dzīvi. “To, ka dzīve var izmainīties vienā mirklī, esam izjutuši uz savas ādas,” saka Tatjana.

Vēl var paspēt pieteikties

Šis nav vienīgais pasākums biedrības “Vidusdaugavas NVO centrs” realizētajā projektā Ukrainas civiliedzīvotājiem “Kultūrtandēms”, līguma Nr.2024.LV/2/UKR_KO/015/L5 — līdz gada beigām Ukrainas civiliedzīvotāji, kas bēg no kara savā valstī un pašlaik dzīvo Jēkabpils vai Aizkraukles novadā, var pieteikties un paspēt piedalīties kultūrorientācijas kursu un iekļaušanās pasākumos.

Biedrība

“Vidusdaugavas NVO centrs”
Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Projektam var pieteikties

ZVANI: 29811673 RAKSTI: info@vidusdaugavasnvo.lv.

UZZINI VAIRĀK: https://www.vidusdaugavasnvo.lv/lv/projekti/aktualie/projekts-kulturtandems-/.

+ 13