Sēreniete Sandra Vanaga: “Laime — citiem dāvāt prieku”

Kad otrdienas rītā ierodos redakcijā, Sandra jau mani gaida. Nav nākusi tukšām rokām — paņēmusi līdzi dzejas grāmatas un fotoattēlus. Pirms gadiem trim — četriem sēreniete Sandra Vanaga nodevusies šiem abiem vaļaspriekiem — dzejas rakstīšanai un fotografēšanai. Paveiktais redzams dzejas grāmatās un izstādēs.
— Sērene ir jūsu dzimtā puse?
— Nē. Mana dzimtā ir Cēsu puse — Amata, pēc tam vecāki aizgāja uz Valmieru. Kad man bija gadi septiņi, pārcēlāmies uz Sēreni. Vecāki izšķīrās, un mamma ar mani un piecus gadus jaunāko māsiņu atnāca uz šejieni. Toreizējā Stučkā dzīvoja viņas māsa. Sāku mācīties Stučkas 2. vidusskolā. Pēc 8. klases, kad vējš galvā, aizskrēju uz Rīgu. Draudzenes gāja, es līdzi. Kāda gan 15 gados saprašana?
Rīgu nezināju, iepriekš tikai pāris reižu biju galvaspilsētā bijusi — pirmo reizi Zooloģiskajā dārzā, otro — cirkā, kas man nepatika. Zooloģiskais dārzs asociējas nevis ar redzētajiem dzīvniekiem, bet gan ar to, ka pie kioska ieraudzīju melnādainu vīrieti. Tajos laikos! Man melnādaini cilvēki saistījās ar Zentas Ērgles grāmatu “Ieviņa Āfrikā”, man bija arī tumša gumijas lelle Ieviņa. Un tagad cilvēks ar tumšu ādas krāsu stāv pie kioska! Pēc tam, kad man jautāja, ko zoodārzā redzēju, atbildēju — nēģeri.