Aizkraukles rajona Vidzemes daļa Latvijas brīvvalsts laika tūristus saistīja ar dabas daudzveidību un ļoti seniem kultūrvēsturiskiem objektiem.
Aizkraukles rajona Vidzemes daļa Latvijas brīvvalsts laika tūristus saistīja ar dabas daudzveidību un ļoti seniem kultūrvēsturiskiem objektiem. Te varēja apskatīt Daugavas senleju, un te bija sākums arī Vidzemes augstienei. Tikai šajā maršrutā bija iespējams stundas laikā izceļot cauri ziemeļu puslodei, vērot mājas bez nosaukumiem un apskatīt senās Aizkraukles pilsdrupas.
30. gadu populārais izklaides žurnāls “Atpūta” rakstīja: “Kāršu partijas piesmakušajās istabās un sacensības alus pudeļu tukšošanā var lieliski aizvietot ar ceļošanu, kas nesagādā nekādas paģiras”, bet, “lai atrastu ceļu pie šīs puses jaukās dabas, kas ik vasaru iepriecina mūsu skatu un sirdi, paceļ un apgaro mūs, dod jaunu spēku un dzīvesprieku, nav vajadzīga brīnumnūjiņa. Vienkārši tver spieķi un ceļasomu un topi dzimtenes ceļinieks!”. Šis iedvesmojošais sauklis aicināja mūsu priekštečus doties dzimtenes ārēs, lai sagādātu svētkus sirdij un acīm.
Vienā stundā cauri ziemeļu puslodei
Ceļojuma sākumā varēja apskatīt Skrīverus. Tie ievērojami ar dendroloģisko parku, kurš izveidots uz vairākām Daugavas terasēm. 16 hektāru lielais aizsargu parks iedalīts 19 iecirkņos, kuri rāda ziemeļu puslodes floru no polārās joslas līdz ziemeļu puslodes 30. grādam. Lai izmēģinātu svešas floras attīstīšanās iespējas mūsu klimatiskajos apstākļos, ap 1890. gadu muižas īpašnieks Sīverss — liels botāniķis un dabas draugs — sāka iekārtot Skrīveru parku. Visu koku un krūmu sēklas iegūtas tieši to dzimtenē. Parks iekārtots brīvā stilā, ievērojot arī noteiktā floras apgabala koku procentuālo skaitu. Šo īpatnību dēļ Skrīveru dendroloģiskais parks ir viens no ievērojamākajiem Eiropā. Paklejojot pa parku, ieklausoties koku šalkoņā, ejot pa ziedos grimstošajiem ceļiem, mēs pārliecināmies, ka dažreiz, arī pa dzimtenes takām staigājot, stundas laikā var apceļot puspasaules.
Skrīveru muižu nodedzināja 1905. gada nemieros, bet 74,5 hektārus lielais parks ir dabas rezervāts.
Askrādes dziļajā gravā
Tālāk ceļš gar Aizkraukles baznīcu ved uz Aizkraukli. Tā ir sena apdzīvota vieta, par kuru liecina pilskalni — Augstie jeb Kraukļu kalni pie Ašķeres upes un vēlākā laikmeta pilskalns pie “Kalna Ziediem” Daugavas krastā. Senā pils vieta pie Ašķeres dziļās gravas minēta jau skandināvu sāgās un saukta par Askrādi. Savukārt Atskaņu hronikā aprakstīts gadījums, kad vācieši pie Aizkraukles ielenkuši zemgaļu virsaiti Viesturu, kurš ar bagātu laupījumu devies mājup. Paķēris no tuvējā ugunskura pagali, Viesturs izsitis Aizkraukles pilskungam Makvartam zobus, bet pats izglābies.
Vēl Daugavas krastā pie Samēnu līča jauks skats uz Skanstu kalniem.
Tūristu paradīze
Pļaviņas tūristiem bija iemīļota pilsēta. Vasarā no turienes sākās neaizmirstams brauciens lejup pa Daugavu gar klinšainiem krastiem, bet ziemā apkārtnes kalnos bija jaukas slēpošanas vietas. Pilsētā noteikti jāapskata Svētā Pētera baznīca, kā arī piemiņas plāksne pie bijušās Austrumu frontes štāba ēkas ģenerālim Balodim, kurš 1919. gadā Pļaviņās uzņēmās Latvijas nacionālās armijas komandēšanu.
Jāredz krāšņie Daugavas krasti ar 12 metru biezo dolomīta slāni, kas satura ziņā ir viens no vērtīgākajiem Eiropā. Vēl der apskatīt gleznaino Skanstupīti ar ūdenskritumiem, kuras krastos zviedri cēluši cietoksni — Aiviekstes skanstis. Te arī ir vēsturiskā robeža starp luterticīgo Zviedrijas Vidzemi un katoļticīgo Polijas Latgali. Var pakavēties pie romantiskās Lorelejas klints un Pļaviņu rumbas. Te veikti plaši krasta nostiprināšanas darbi, jo straume draudēja izskalot Daugavpils lielceļu. Ja ir laiks, var aiziet uz kapsētu, kur augstajā Bārukalnā pret debesīm slejas liels krusts, bet, sasniedzot Kriškalnu, pavērsies jauks skats uz kalna pakājē dusošo pilsētu un Daugavu.
No Odzes ezera līdz Vesetas krastiem
Sešus kilometrus no Pļaviņām sākas Kurmēnu kalni, kuri ir Vidzemes augstienes sākums. Odzes ezerā ir tik daudz asaru, ka viņi barības trūkuma dēļ neizaug garāki par sprīdi. Skaists skats ir vietā, kur Vidzemes augstiene nolaižas Daugavas senlejā. Starp Odzienas un Vietalvas ceļiem, pāri Kriškalniem ved iecienītais slēpotāju maršruts uz Odzes ezeru.
Vietalvas pils gan sagruvusi, tomēr var apskatīt jaukos Vesetas krastus, īpaši starp Vietalvas dzirnavām un Lejaskrogu. Vietalvieši 1885. gadā uz Odzienas pagasta vecākā Bumbiera zemes uzcēla pirmo tautasnamu Latvijas laukos.
Odzienas pili, tāpat kā Vecbebru pili, nodedzināja 1905. gadā. Vecbebru pili vēlāk gan atjaunoja, tagad tur ir Vecbebru profesionālā vidusskola.
Tālāk gar Pērses pieteku dodamies uz Jaunbebriem, kuri zināmi ar savu alus darītavu un augļūdens fabriku. Jaunbebros tūristus noteikti interesēs Kaķu purviņš pie “Rentnieku” mājām, kur 1841. gadā notika “kartupeļu dumpis”.
Vācu zemkopības kolonija
No Jaunbebriem gar Pērses krastu ceļš ved uz Iršiem. Zviedru laikā karaliene Kristīne novadu dāvināja Ābramam Hiršam, kura vārdā nosauca muižu. 1766. gadā Krievijas cariene Katrīna II pavēlēja Iršos dibināt vācu zemkopības koloniju, lai tur radītu paraugsaimniecību. Ieradās vairāk nekā 300 kolonistu. Tomēr pasākums neizdevās, un 1782. gadā valdība atzina, ka kolonisti zemkopju darbam nav derīgi. Turklāt šīs “paraugsaimniecības” raža, salīdzinot ar latviešu zemnieku iegūto, bija attiecībā 2:3. Neraugoties uz privilēģijām, kolonisti sāka bēgt, un Pirmā pasaules kara laikā koloniju likvidēja, izsūtot uz Iekškrieviju ap 10000 kolonistu, kuri vēlāk atgriezās.
Vēl 1935. gada tautas skaitīšanas dati liecināja, ka Iršos dzīvo 92% vāciešu. Tādēļ latviešu tradīcijas šajā pusē bija svešas. Nav brīnums, ka šī pagasta mājām nebija nosaukumu, bet tikai numuri. Pie pēdējās no tās ceļojums arī noslēdzās, un sevi par īstiem laimes lutekļiem varēja uzskatīt tie ceļotāji, kuri pārgājiena laikā spēja realizēt svarīgu izklaides žurnālā “Atpūta” publicētu rekomendāciju. Proti, “ja šī ceļojuma laikā cilvēki aizmirsa modes salonus, radio, tālruņus, tramvajus un autobusus un ar ceļasomu plecos un ceļaspieķi rokās jutās patiesi laimīgi, ja viņi kaut īsu laiku varēja būt dabīgi un vienkārši, tad ceļojumu var uzskatīt par veiksmīgu”.