Aizkraukles ledushallē sākusi strādāt daiļslidošanas un slidotprasmes trenere Valērija Krasnova.
Aizkraukles ledushallē sākusi strādāt daiļslidošanas un slidotprasmes trenere Valērija Krasnova. Hallē viņu kopā ar saviem audzēkņiem var satikt divas reizes nedēļā. Pāris reižu nedēļā Valērija uz halli dodas viena, lai trenētos, nezaudētu formu un iemaņas. Saruna notiek krievu valodā, jo Valērija ir dzimusi Krievijā un latviski vēl labi nerunā.
No baleta līdz slidošanai
— Kā jūs pati sākāt nodarboties ar daiļslidošanu?
— Sanktpēterburgā, rajonā, kurā dzīvoju, kultūras namā bija baleta studija, un es no piecu gadu vecuma dejoju baletu, taču man ļoti gribējās slidas. Tolaik tās bija dārgas, un māte teica — ja nopietni trenēsies daiļslidošanā, slidas nopirksim. Bija jāizlemj, un es izvēlējos daiļslidošanu. Toreiz man bija deviņi gadi.
Palīdz iepriekšējā sagatavotība
— Vai nebija par vēlu?
— Pirmajiem daiļslidošanas treniņiem it kā mazliet par vēlu. Taču daudz ko biju apguvusi baleta studijā. Lēcienus, piruetes un citas kustības. Bija tikai jāmācās slidot. Pateicoties labajai iepriekšējai sagatavotībai, gada laikā apguvu ļoti daudz. Baletā mūs mācīja, ka sejai visu laiku jābūt vērstai pret skatītājiem, turpretī daiļslidošanā tas nav nepieciešams. No tā ilgi nevarēju atradināties.
10. klasē sāk trenēt bērnus
— Cik ilgi trenējāties?
— Sešus gadus. Bērnībā biju maza auguma, bet 14 gadu vecumā sāku strauji augt. 168—170 centimetru daiļslidotājai ir normāls augums, ja vien to sasniedz pakāpeniski. Taču es gada laikā izstiepos par 20 centimetriem. Sāku baidīties darīt to, ko agrāk paveicu bez piepūles. Iepriekš varēju gaisā divas reizes apgriezties, bet vēlāk spēju to izdarīt tikai vienreiz, divreiz baidījos. Gadu mocījos, līdz sapratu, ka pārējiem sportistiem līdzi netikšu.
Savā rajonā biju ļoti populāra, un mans sapnis bija kļūt par daiļslidošanas treneri. Kad atvēra daiļslidošanas klubu, mācoties 10. klasē, jau sāku strādāt par treneri. Daiļslidošana tolaik bija ļoti iecienīta, bērnu bija daudz, bet treneru trūka, tāpēc tik agri sāku strādāt.
Profesija — sporta skolotāja
— Kļuvāt par profesionālu treneri?
— Nezinu kāpēc, bet nobijos un nesāku studijas treneres profesijā. Iestājos Pedagoģiskajā institūtā un kļuvu par sporta skolotāju. Tolaik arī Sanktpēterburgā treneres profesija nebija nemaz tik perspektīva. Tāpēc domāju: ja kaut kas notiks un nevarēšu strādāt par treneri, vienmēr varēšu būt skolotāja.
Pēc institūta beigšanas par treneri nostrādāju tikai trīs gadus. Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka aizbraucu no Sanktpēterburgas un strādāt savā profesijā nevarēju. Kad atgriezos dzimtajā pilsētā, sākās juku laiki, izjuka vairāki klubi, vecāki nevarēja apmaksāt bērniem nodarbības, un daudzas treneres palika bez darba. Viena strādāja par aerobikas instruktori, otra bērnudārzā vadīja sporta nodarbības. Arī es strādāju nozarē, kas absolūti nebija saistīta ar manu profesiju.
Ieprecas Latvijā
— Savā profesijā atgriezāties tikai Latvijā?
— Jā, kad Aizkrauklē atvēra ledushalli, sāku te strādāt par treneri.
— Kā nokļuvāt Latvijā?
— Mans vīrs Juris Latvijā strādā kādā uzņēmumā, kurš sadarbojas ar firmu Sanktpēterburgā. Tajā savukārt strādāju es. Viņš bieži brauca pie mums, ieskatījāmies viens otrā un apprecējāmies. Apmēram pirms gada pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā.
Atceras kūciņas Rīgas kafejnīcās
— Vai agrāk ar Latviju nebija nekādas saskares?
— Vienreiz biju Rīgā. Par šo pilsētu palikušas interesantas atmiņas. Man ļoti garšo saldumi. Sanktpēterburgā mazas gardas kūciņas varēja dabūt kafejnīcās pilsētas centrā, taču līdz centram ar sabiedrisko transportu jābrauc gandrīz stundu. Pastaigājoties pa Vecrīgu, varēju iet no kafejnīcas kafejnīcā un mieloties ar saldumiem. Reizēm iedomājos, ka varētu te kādreiz arī dzīvot.
Cilvēki kautrējas no nemācēšanas
— Vai esat iejutusies Aizkrauklē?
— Jā, tikai pagaidām pazīstu ļoti maz cilvēku. Iepazinos ar bērnudārza “Zīlīte”, kuru apmeklē mans dēls, darbiniecēm, mākslas skolas skolotājām un futbola treneri. Jānis Sanktpēterburgā mācījās mākslas skolā un trenējās futbolā, to turpina arī te.
Mani pārsteidz šejienes cilvēku kūtrums. Futbola treneris vienreiz saka — uz treniņiem nākot maz bērnu, laikam tie būšot jāpārtrauc. Bērnudārzā ieminējos, ka bērni var trenēties futbolā, un tagad to dara 12 zēnu.
Tādā mazā pilsētā kā Aizkraukle ir tik lielas un labas sporta bāzes. Te katrā sportaveidā vajadzētu būt valsts līmeņa sportistiem, bet, cik noprotu, nav.
Arī gribētāju mācīties slidot nav daudz. Cilvēki kautrējas no tā, ka trīsdesmit gadu vecumā nemāk slidot. Bet par to taču nav jākaunas! Jākaunas būtu no tā, ka pat nemēģina mācīties. Vācijā, kur par slidošanas instruktori strādā kāda mana paziņa, slidot mācās pat pensionāri. Viņi to uztver ar sajūsmu. Sirmgalvju pārītis, sadevies rokās, sper pirmos soļus uz ledus.
Ar laiku un
pacietību
— Kādi cilvēki nāk uz jūsu vadītajiem treniņiem?
— Ir gan bērni, gan pieaugušie. Protams, interesentu varētu būt vairāk. Bērni slidot var sākt mācīties no četru, piecu gadu vecuma. Tad viņiem ir ilgāks laiks visu labāk apgūt.
Lai kļūtu par labu sportistu, vajadzīgs laiks, pacietība un neatlaidība. Tas ir tāpat kā rakstīt. Sākumā mēs ilgi velkam svītriņas un kāsīšus, tad veidojam burtus. Ja to darām cītīgi un regulāri, ar laiku mums izveidojas glīts rokraksts. Taču, ja steidzamies un necenšamies, uzrakstīto neviens nevar izburtot. Tāpat arī sportā.
Gatavo pirmo deju
— Kādas daiļslidošanā ir perspektīvas? Latvijā šis sportaveids nav attīstīts.
— Tas nav attīstīts tāpēc, ka vēl pirms dažiem gadiem Latvijā bija tikai divas ledushalles — Rīgā un Talsos. Tāpēc arī tikai nedaudz ir labu sportistu. Tagad Latvijā ir vairākas slidotavas, darbojas daiļslidošanas treniņgrupas. Domāju, pēc trijiem gadiem bērniem varēs rīkot sacensības, kurās vērtēs un analizēs viņu sagatavotību un izvēlēsies labākos.
Arī mēs gatavojamies iestudēt deju. Jau atradu piemērotu mūziku, kombinēju dejas soļus. Esmu ierakstījusi videolentē pasaules labāko sportistu sniegumu čempionātos un olimpiskajās spēlēs, lai varētu izmantot to savā darbā. Nākamajā sezonā pirms hokeja spēlēm varēsim parādīt publikai, ko esam iemācījušies.
Instruktoru vajag arī masu slidotavā
— Vai mācāt slidot arī skolēniem?
— Nē, un brīnos par to. Reizēm pavēroju skolotājus, kuri atveduši bērnus uz slidotavu. Daži no viņiem paši tikko spēj uz slidām noturēties, bet māca bērniem slidot. Domāju, skolēnus apmācīt vajadzētu pieredzējušam un prasmīgam trenerim. Ārzemēs pat masu slidotavās iesācējiem ir pieredzējuši instruktori. Pie mums katrs slidinās, kā māk, un nav kam paprasīt padomu. Nepareizi slidojot, var nokrist un savainoties. Tāpēc iesācējiem ieteicams apmeklēt slidošanas nodarbības. Tad slidotavā ir daudz mazāk cilvēku, neviens neskrien virsū, negrūstās, vietas pietiek visiem.
Apkārtējie nepalīdz apgūt valodu
— Kādā valodā sazināties ar audzēkņiem?
— Esmu apguvusi pietiekami daudz frāžu, lai vadītu treniņu latviešu valodā. Apgūstu valodu arī pie privātskolotājas Annas. Saprotu, ko man treniņā stāsta bērni. Mēģinu lasīt avīzes, skatos televīzijas ziņas, jo diktori skaidri izrunā vārdus. Pamazām virzos uz priekšu, bet man ir grūti, jo apkārtējie nepalīdz. Pirms došanās uz veikalu sagatavoju un iemācos vajadzīgās frāzes latviešu valodā. Ja veikalā man neveicas un pārdevēja saprot, ka nevaru izteikties, uzreiz sāk runāt krieviski. Taču, ja esmu te nolēmusi dzīvot, valoda ir jāapgūst.
Brīnos par cilvēkiem, kuri visu mūžu dzīvo Latvijā un nezina šīs valsts valodu. Man patīk mācīties, un tā ir kā jauna aizraušanās. Valodas labi trenē atmiņu, tā ir arī laba slodze smadzenēm. Lai tās labāk strādātu, jānodarbojas arī ar sportu.
***
Vārds, uzvārds: Valērija Krasnova.
Dzimšanas laiks, vieta: 1966. gada 31. maijs, Sanktpēterburga.
Profesija: sporta skolotāja.
Nodarbošanās: daiļslidošanas un slidotprasmes trenere Aizkraukles ledushallē.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Ģimene: vīrs Juris Neilands, dēls Jānis.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
Vaļasprieks: grāmatu lasīšana un telpaugu kopšana.