Mūsdienās ikvienam cilvēkam ir ne tikai vārds, bet arī uzvārds, pēc kura viņu atpazīst. Gadās, ka cilvēkam ir divi, trīs vārdi un uzvārdi, mēdz būt arī vienādi vārdi un uzvārdi vairākiem.
Mūsdienās ikvienam cilvēkam ir ne tikai vārds, bet arī uzvārds, pēc kura viņu atpazīst. Gadās, ka cilvēkam ir divi, trīs vārdi un uzvārdi, mēdz būt arī vienādi vārdi un uzvārdi vairākiem. Tomēr ar vārdiem vien dzīvot būtu ļoti grūti — kā lai atrod īsto Jāni vai Līgu starp tūkstošiem citu? Par laimi, kopš 19. gadsimta mums ir arī uzvārdi.
Izlīdzas ar iesauku
Jau senajiem latviešiem radās nepieciešamība ar kādu raksturīgu pazīmi konkrētu cilvēku izcelt starp pārējiem. Tam labi noderēja iesauka vai pavārds, ko izvēlējās pēc kādas konkrētajam cilvēkam raksturīgas iezīmes. To varēja izdarīt pēc cilvēka ārējām pazīmēm, piemēram, rētas, matu krāsas, taču šādas atšķirības bija visai nosacītas, jo vienāda matu krāsa ir daudziem.
“Enciklopēdija katrai ģimenei” vēsta, ka ģimenē bērnus sauca tēva vai mātes vārdā, piemēram, Kārļa Juris vai Marijas Jānis. Savukārt vecākus mēdza saukt pēc viņu bērnu vārdiem — Pētera tēvs Miķelis, Jāņa māte Marija. Šī paraža latviešu ģimenēs saglabājusies arī šodien, taču tā cilvēkus saukt nav ērti. Tādēļ iesaukas vairāk piešķīra atkarībā no cilvēka nodarbošanās, dzīvesvietas, dzīves apstākļiem, rakstura un tamlīdzīgi. Piemēram, ātras dabas cilvēku varēja saukt par Straujo Jāni, bet apavu labotāju par Kurpnieku Juri.
Iesaukas cilvēka dzīves laikā varēja mainīties, dažreiz kāda ievērojama cilvēka iesauku vai pavārdu ļaudis labprāt saglabāja no paaudzes paaudzē. Šādas iesaukas var uzskatīt par uzvārdu priekštecēm, tās gan nebija ar likumu apstiprinātas.
Lai likumsargiem vieglāk
Oficiāli uzvārdus sāka dot 19. gadsimta sākumā, kad pasludināja zemnieku brīvlaišanu. 1817. gada 25. augustā tas notika Kurzemē, 1819. gada 26. martā — Vidzemē, bet 1861. gada 19. februārī zemnieku brīvlaišanu pasludināja Latgalē. Brīvajiem zemniekiem pēc īpaša rīkojuma deva uzvārdus, kurus mainīt nedrīkstēja. Uzvārdu piešķiršanas kārtību noteica gubernatori.
Par tā laika uzvārdu piešķiršanu vēsta Vidzemes zemnieku uzvārdu piešķiršanas likums: “Tai policijas valdīšanai par atvieglināšanu ir vajadzīgs, ka katra zemnieka cilts saviem kristības vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek. Jo pēc kristības vārdiem vien, kas tik daudziem ir tie paši, nevar vis labi izšķirt un pazīt visus pagasta ļaudis.”
Ar šādu un citiem līdzīgiem likumiem 19. gadsimtā oficiāli sāka piešķirt uzvārdus, un jaunajos iedzīvotāju sarakstos brīvlaistos zemniekus reģistrēja ne tikai ar vārdu, bet arī ar uzvārdu.
Izvēlas dzimtas vecākais
Uzvārdu piešķiršanas procesā tos sev drīkstēja izvēlēties paši. Bija noteikts, ka uzvārdu visai dzimtai izvēlas tās vecākais pārstāvis, un viņa izvēlētais attiecas uz visiem pēcnācējiem. Par uzvārdiem varas iestādes ieteica izvēlēties pieklājīgus latviskus vārdus, māju, upju, priekšmetu vai amatu nosaukumus. Bija aizliegts pieņemt uzvārdu, kāds jau bija muižniekiem. Nedrīkstēja uzvārdam izmantot arī tēvvārdu.
Par 19. gadsimta uzvārdu došanu Rutku Tēvs grāmatā “Latvietis un viņa kungs” raksta: “Saimniekiem ar pavārdiem (uzvārdiem) nebija nekādu grūtību, pa lielākai daļai paturēja savu māju vārdus. Turpretim kalpiem tā lieta bija diezgan sarežģīta, bij pašiem jāizgudro savs vārds. Viņiem atlika tikai apkārtējo priekšmetu vārdos nosaukties. Bet tā sanāca bez sava gala Upmaļu, Siliņu, Bērziņu, Eglīšu un Ozoliņu.”
Kaut formāli katrs varēja uzvārdu izvēlēties pats, bija muižkungi, kuri izvēles tiesības ierobežoja un izdomāja paši, kā nosaukt zemnieku. Tā kā muižniekiem bija vēlme latviešus pārvācot, nereti gadījies, ka dažs latvietis ticis pie gluži sveša, savai tautībai neraksturīga uzvārda. Bijis arī tā, ka barons, uz zemnieku dusmīgs būdams, iedevis viņam nievājošu uzvārdu.
Ieplūst citas tautas
Nodibinoties Latvijas valstij, 20. gadsimta sākumā svešos uzvārdus aktīvi latviskoja. Arī tie, kuriem uzvārdu vēl nebija, tos izvēlējās latviskus. Šajā procesā palīdzēja latviešu valodnieki, izveidojot ieteicamo latvisko uzvārdu vārdnīcu.
Taču to visu iznīcināja Latvijas okupācija 1940. gadā. Latvijā strauji ieplūda slāviskie uzvārdi, Bērziņus un Kalniņus arvien vairāk nomāca Petrovi un Sidorovi. Savu artavu latvisko uzvārdu zaudēšanā deva arī jauktās laulības, kurās bērniem ļoti bieži deva svešas cilmes vārdu vai uzvārdu. Nereti vārdā un uzvārdā sajaucās dažādu tautu paražas, uzvārdam esot vienas cilmes, bet vārdam — citas. Tā nu iznāca, ka latvietei Līgai, apprecoties ar krievu Ivanu, bērni “mantoja” tēva krievisko uzvārdu, bet vārdu viņiem izvēlējās latvisku.
Viens burts maina dzīvi
Diemžēl uzvārdi mēdza mainīties arī dažādu kļūdu dēļ. Vajadzēja nepareizi uzrakstīt kaut vienu burtu, lai uzvārds mainītu nozīmi, reizēm iegūstot pat visai anekdotisku skanējumu. Piemēram, kāda Aizkraukles rajona iedzīvotāja Krutovska, pašvaldībā saņemot dzīvesvietas izziņu, pēkšņi pārtapa par Krutkovsku.
Tas gan ir nieks, salīdzinot ar to, kā latviešu uzvārdus locīja un mainīja padomju gados augstos amatos sēdošie citu tautību pārstāvji. Viņiem latviešu uzvārdi šķita grūti izrunājami, tādēļ tos nereti krieviskoja. Gadījās arī, ka uzvārdiem pielika vai noņēma galotnes, padarot to “skanīgāku”. Piemēram, latviešu uzvārdam Kalniņš pielika galotni “as”, padarot uzvārdu lietuviešu ausij tīkamu — Kalniņas. Šāda galotņu “piekabināšana” raksturīga Lietuvas pierobežas rajonos.
Reizēm šāda uzvārda maiņa varēja radikāli mainīt cilvēka dzīvi, jo nepareizos vārdus ierakstīja dokumentos. Pēc tam pierādi nu, ka patiesībā tevi sauc savādāk.
Savu piederību slēpj
Padomju varas gados latviskos uzvārdus mēdza arī “noslēpt”, tos nomainot pret krieviskākiem. Īpaši, ja uzvārds padomju varai bija netīkams, tad cilvēks to mainīja savas drošības dēļ. Ja darbā gribēja kaut ko sasniegt, labāk bija to izdarīt ar varas iestādēm patīkamu uzvārdu.
Uzvārda slēpšanas zināmākais piemērs ir Latvijas ekspremjers Guntis Ulmanis. 1939. gadā viņš piedzima kā Ulmanis, bet padomju laikā bija pazīstams ar citu uzvārdu — Rumpītis, ko Guntis saņēma no audžutēva. Tikai Atmodas laikā atkal kļūstot par Ulmani, viņš publiskoja arī savu saistību ar Latvijas brīvvalsts pēdējo prezidentu Kārli Ulmani, kurš bija Gunta vectēva brālis.
Vietējo slavenību netrūkst
Mūsdienu sabiedrība cenšas dzīvot ar tādiem uzvārdiem, kādi doti. Gadās arī uzvārda maiņa, kas vairāk gan saistīta ar laulībām vai šķiršanos, tomēr masveida uzvārda mainīšana nav novērojama.
Papētot Aizkraukles rajona iedzīvotāju sarakstus, atklājas, ka te dzīvo milzum daudz cilvēku ar Latvijā un visā pasaulē pazīstamiem uzvārdiem. Mums ir savi Buši, Gorbačovi, Lembergi, Dobeļi, Bojāri un Strīķes. Esot pat savs Šūmahers.
Slavenu politiķu, aktieru vai sportistu uzvārdi ir vairākiem desmitiem Aizkraukles rajona iedzīvotāju. Daži piekrita par to pastāstīt arī “Staburagam”.
