“Mūsu māksliniece” — tā esmu dzirdējusi sakām par Veru Parahinu, kura dzīvo Aiviekstes pagasta “Skujaiņos”.
“Mūsu māksliniece” — tā esmu dzirdējusi sakām par Veru Parahinu, kura dzīvo Aiviekstes pagasta “Skujaiņos”. Viņa glezno un šo nodarbi apguvusi tikai pašmācībā. Lauku sētā mani sagaida vienkārša latviešu sieva, kuras dzīve pilna pārdzīvojumiem un krasiem pagriezieniem.
— Esmu dzimusi Jēkabpils rajona Ābeļu pagastā, bet kopš nepilnu divu gadu vecuma dzīvoju audžuģimenē Vietalvas pagasta “Siljāņos”. Īstā māte mani pēc piedzimšanas atstāja bāreņu patversmē. 1949. gadā mani kopā ar audžumāti un vecomāti izsūtīja uz Sibīriju. Man bija 14 gadu, bet vecaimātei 60. Audžutēvs bija miris jau 1947. gadā. Kāpēc mūs izsūtīja, nezinu, jo ģimene nebija īpaši turīga. Vecākiem piederēja apmēram 30 hektāru zemes, un arī strādāt vajadzēja grūti.
— Kur jūs nokļuvāt?
— Tomskas apgabalā. Mums palaimējās, jo nonācām rajona centrā. Audžumāte vasarā strādāja ķieģeļu ceplī, bet ziemā — mēbeļu rūpnīcā. Es viņai palīdzēju. No 15 gadu vecuma man vajadzēja ņemt rokās lāpstu un kapli, lai pelnītu iztiku. Vēl tagad to daru.
Ciedru bizness
— Izglītību iegūt neizdevās?
— Sibīrijā pabeidzu tikai septiņas klases. Varēju mācīties par pavāri vai grāmatvedi, bet nekur neaizgāju. Tālu prom no mājām nebiju bijusi, tāpēc baidījos kaut kur braukt.
— Kādus darbus esat strādājusi?
— Dažādus. Strādāju ķieģeļu ceplī, mežā malku zāģēju. Vienu laiku ar vīru “taisījām biznesu” — pārdevām ciedru riekstus, kuru Sibīrijā ir daudz. Taiga ir ļoti bagāta sēnēm, ogām un citām dabas veltēm. Reiz tirgodamies nokļuvām pat līdz Magadānai. Četras diennaktis ar kuģīti pāri divām jūrām braucām. Domāju, ka dzīva krastā nenokļūšu, jo mocījos ar jūras slimību. Plašā Krievija apceļota. Citur pasaulē gan nekur neesmu bijusi.
Uzvārds kļūdas pēc
— Uz Latviju nevēlējāties doties?
— Biju jau precējusies ar krievu tautības cilvēku, viņš negribēja šurp braukt. Audžumāte uz Latviju devās 1957. gadā pēc Staļina nāves, kad mūs visus atbrīvoja. Viņa nomira 1965. gadā.
— Kā satikāt savu vīru?
— Uz dejām es negāju, bet man patika kino. Reiz kinoteātrī pie biļešu kases nejauši sastapāmies ar Ivanu. 18 gadu kopā nodzīvojām un sešus bērnus izaudzinājām. Oficiāli gan nebijām precējušies. Tā iznāca, ka jaunības muļķībā jau biju apprecējusies. Tā arī tiku pie uzvārda Parahina. Trīs mēnešus ar jauno vīru nodzīvojām, un viņš devās meklēt labāku darbu. Bija domāts, ka vēlāk braukšu pie viņa, jo tobrīd man kā izsūtītajai vēl bija noteikta komandantūras uzraudzība. Nokārtoju dokumentus, un mani atbrīvoja, bet pie vīra neaizbraucu. Audžumāte teica, ka uz Latviju mani laistu, bet ne kaut kur Krievijas plašumos. Arī pati nolēmu nebraukt. Tā arī vairs neesam tikušies, bet zīmogs pasē palicis joprojām.
Māte dodas pie meitas
— Stāstījāt, ka Sibīrijā arī savu īsto māti atradāt. Kā tas notika?
— Tas bija 1973. gadā. Man vajadzēja mainīt pasi, bet nebija dzimšanas apliecības. Teicu, ka esmu adoptēta, un dzimtsarakstu nodaļas darbinieki aizsūtīja vēstuli arhīvam Rīgā, lai saņemtu ziņas par mani. Mēneša laikā atsūtīja atbildi, kurā bija pateikts, kā sauc manu īsto māti, un norādīta viņas adrese. Uzrakstīju viņai vēstuli, jo gribēju tomēr zināt, kāpēc savulaik nonācu pie svešiem cilvēkiem. Māte atbildēja un pēc diviem mēnešiem atbrauca pie manis uz Sibīriju.
— Kāda bija jūsu pirmā tikšanās?
— Toreiz slimnīcā simts kilometru attālumā no mājām ārstēju plaušu kaiti. Pie mums varēja nokļūt tikai ar lidmašīnu. Māte paziņoja, kurā datumā ieradīsies, un es devos uz lidostu viņu sagaidīt. Nebiju viņu nekad redzējusi, bet zināju, ka pazīšu. Man bija tikai mātes jaunības dienu fotogrāfija. Savu arī viņai aizsūtīju. Nolaidās pirmā lidmašīna, un es stāvēju pie iežogojuma un skatījos – daudz cilvēku izkāpa, bet viņas nebija. Arī ar otro reisu tajā dienā viņa neatbrauca, bet, kad ielidoja trešā, durvīs ieraudzīju sievieti rūtainā kleitā ar sirmu galvu. Sapratu, ka tā ir viņa, un nebiju kļūdījusies. Mēs esam līdzīgas kā divas ūdenslāses, īpaši jaunībā. Gāju mātei pretī, apskāvāmies un apraudājāmies. Uzrunāju viņu krieviski, jo latviešu valodu pamazām sāku aizmirst.
Zaudē vīru
— Ko māte stāstīja? Kāpēc viņa jūs mazotnē atstāja bāreņu patversmē?
— Viņa bija jauna, kad es piedzimu. Strādāja par kalponi, un saimniekiem strādnieci ar bērnu nevajadzēja. No mūsu sarunām sapratu, ka viņai tomēr bija informācija, ka augu “Siljāņos”, bet līdz turienei viņa tā arī netika. Par savu īsto tēvu vispār neko nezinu. It kā bijis krievu tautības cilvēks, bet māte par to neko nestāsta.
— Cik ilgi viņa bija pie jums?
— Paviesojāmies nedēļu, un man vajadzēja atgriezties slimnīcā. Māte gribēja pabūt mēnesi, bet sastrīdējās ar manu vīru un aizbrauca ātrāk. Pēc diviem mēnešiem Ivanu nogalināja.
— Kā tas notika?
— Tas atgadījās kautiņa laikā dzērumā. Viņš gan nebija cilvēks, kurš iesaistītos konfliktos vai vicinātu dūres. Tobrīd vēl biju slimnīcā. Par nelaimi man pateica ārsti. Domāju, ja būtu bijusi mājās, nekas tāds nenotiktu. Paliku ar bērniem viena.
— Vai saņēmāt arī kādu palīdzību?
— Sākumā atteicos. Man galvenais bija, lai slepkava saņem pelnīto sodu. Jau dzīvoju Latvijā, kad no Krievijas saņēmu ziņu, ka pēc pusotra gada šis cilvēks atbrīvots no ieslodzījuma. Tad gan nolēmu, ka viņam jāmaksā maniem bērniem, kuri palika bāreņi. Rakstīju prokuroram uz Sibīriju vēstuli un jautāju, vai varu vēl ko pieprasīt? Man atbildēja, ka šim noziegumam nav noilguma un jāaizsūta visi nepieciešamie dokumenti. To arī izdarīju, bet kādu pusgadu nekas nenotika. Izrādījās, tiesnesim notiesātais bija labs paziņa, un visi papīri tika nolikti maliņā. Kad mainījās tiesneši, lietu uzreiz pārskatīja, un es par katru bērnu saņēmu pabalstu — 20 rubļu mēnesī. Tas tomēr bija atspaids.
Iemācās braukt ar velosipēdu
— Kad atgriezāties Latvijā?
— 1974. gadā. Īstā māte atrakstīja, lai braucu uz Latviju, ko es viena pati ar bērniem iesākšot. Pusgadu dzīvoju pie viņas Salas pagastā, bet tomēr nevarējām labi saprasties. Sāku dzīvot kopā ar citu vīrieti, kuru pazinu kopš Sibīrijas laikiem. Boriss sāka strādāt Gostiņos mežniecībā, un darbavieta viņam piešķīra dzīvesvietu “Skujaiņos”. Vēlāk arī es uz šejieni pārvācos. Nu jau šajās mājās nodzīvots 30 gadu. Māte joprojām mīt Salas pagastā, un viņai ir jau 93 gadi.
— Kādus darbus Latvijā strādājāt?
— Sākumā padomju saimniecībā Salas pagastā, kur biju gan kurinātāja, gan laukstrādniece. Vēlāk atradu darbu zāģētavā Aiviekstes pagastā, kur arī 13 gadu nostrādāju. Darbs bija smags, bet pie tā jau biju pieradusi. Vienīgi zāģētava bija tālu no mājām, bet uz darbu vajadzēja iet kājām. Kad iemācījos braukt ar velosipēdu, kļuva vieglāk.
Svētbilde
no stieplītēm
— Kad sākāt gleznot?
— Kaut ko jau skolā apguvu. Arī Sibīrijā satiku tādus pašus māksliniekus kā es. Skatījos un mācījos, kā viņi strādā. Daudz lasīju. Pamazām gleznošana padevās arvien labāk. Aktīvāk sāku ar to nodarboties, kad Boriss aizbrauca, jo bija vairāk brīva laika. Kad vīrietis mājās, vairāk darba. Gleznoju ar eļļas krāsām. Vēroju fotogrāfijas, atklātnes un cenšos tās attēlot uz audekla. Iemācījos arī fotografēt. Tagad man pilns albums ar dabas skatiem. Kurš iepatīkas, to gleznoju. Es joprojām tikai mācos un mācos. Moderno mākslu nesaprotu, man tuvāki agrāko laiku mākslinieki, kuru darbi patiesi ir apbrīnas vērti. Dēlam Viktoram arī ir mākslinieka dotības. Viņam vislabāk padevās svētbildes.
Veras kundzes mājā ir dēla veidota ikona. Rāmis no apdedzināta koka, bet pats svētā attēls tapis no smalkām izlocītām stieplītēm. Visas detaļas izstrādātas pedantiski līdz sīkumam un mirdz krāšņumā. Pat neticas, ka darbs ir no metāla atgriezumiem. Māte atzīst, ka viņai gan nepietiktu pacietības tik daudz locīt, griezt un līmēt.
— Kur nonāk jūsu darbi?
— Daudzi vienkārši uzdāvināti, daža glezna aizvesta arī uz Krieviju. Tagad mani darbi redzami Gostiņu bibliotēkā. Katrs var iet un vērtēt. Manās mājās neviena sveša darba nav, tikai savējie.
— Ko vēl labprāt darāt brīvajā laikā?
— Kopju dārzu, kaut arī veselība vairs nav tik laba. Joprojām dobes uzroku ar lāpstu. Tagad, manuprāt, cilvēki palikuši daudz slinkāki — bez tehnikas neko nevar izdarīt. Lai arī man ir grūti, jākustas, jo neviens neko klāt nenesīs.
Par dēlu neko nezina
— Tagad dzīvojat viena?
— Jā. Boriss 1993. gadā aizbrauca atpakaļ uz Krieviju, jo baidījās, ka pret krieviem Latvijā slikti izturēsies. Bērni izauguši un katrs savā dzīvē. Vairāki dzīvo tepat netālu un ciemos ierodas itin bieži. Vidējā meita Valentīna gan atgriezās Krievijā, jo viņas vīrs negribēja te dzīvot. Uz turieni devās arī vecākais dēls Viktors, bet jau sešus gadus par viņu neko nezinu. Esmu jau pieradusi viena, jo nereti gribas klusumu. Arī pie katliem daudz nav jāstāv.
— “Skujaiņi” ir arī kaimiņmāju ieskauti.
— Pa šiem gadiem nav vajadzējis ar kaimiņiem strīdēties. Kādreiz te bija daudz bērnu, bet tagad pensionāri vien palikuši. Izpalīdzam cits citam. Kad vēl strādāju, bērni bieži mājās palika vieni. Ja bija dzirdams lielāks troksnis, kaimiņu mātes gāja skatīties, kas notiek.
— Tagad varat salīdzināt dzīvi Sibīrijā un Latvijā. Kāda tā ir tur un te?
— Lai cik neticami citiem tas šķiet, Sibīrijas laiku nenožēloju. Man nevajadzēja piedzīvot tās šausmas, par kurām daudz raksta laikrakstos un rāda filmās. Vienkāršā tauta visur ir pieticīga un izpalīdzīga — gan tur, gan te. Sibīrija mani iemācīja strādāt.
