Manas durvis būs ciet

Šodien darbu beigšu agrāk, lai varu laikus tikt mājā. Citādi iznāks kā pērn. Es pavisam biju piemirsusi, ka demokrātijas vārdā pie mums taču arī svin Helovīnu. Kad pērn tikko biju pārnākusi no darba, kāds zvanīja pie durvīm — domāju, ka Rozālija atnesusi pagaršot kūku, un skaļi saucu: nāc tik iekšā! Un tad nāca arī — nāve ar milzu izkapti. Pirmajā brīdī nodomāju — vai tad patiešām pēc manas dvēseles jau klāt, bet es vēl skapi neesmu sakrāmējusi. Pēc brīža istaba piebira ar visādiem spociņiem, kuri lēkāja man  riņķī un spiedza: saldumus vai izjokosim! Bet kur tad man saldumi, ja es tobrīd biju sākusi kārtējo diētu. Iedevu katram pa kartupelim. Laikam viņi to bija pateikuši citiem spokiem, un tie nāca viens pēc otra. Pusmaisu kartupeļu izdalīju. Šodien gan — kā būšu mājā, tā durvis ciet. Galu galā, kam man tādi svētki, ja mums, latviešiem, līdz Mārtiņiem svinams veļu laiks. Tikai ne jau visi to zina. Piemēram, Indriķis ar manu kaķi. Viendien uz ledusskapja uzliku maizītes un  ūdeni veļu pabarošanai. Naktī dzirdu — kāds staigā un skaļi šmakstina. Domāju, patiešām veļi klāt, bet nekā — Indriķis visu apēda. Noaudzināju viņu un sagatavoju ēdienu veļiem arī nākamajā dienā. To savukārt notiesāja kaķis. Nu nekas. Man ir gana pacietības, lai es noklīdušās avis pievērstu īstām latviskām vērtībām. ◆