Medībās ikreiz pārņem satraukums, un drošības sajūtu ierocis nedod — pauž Ieva Brakovska no Staburaga pagasta. Viņa ir medniece trešo gadu, un jauniete atzīst, ka par šo tēmu var runāt daudz.
Medībās ikreiz pārņem satraukums, un drošības sajūtu ierocis nedod — pauž Ieva Brakovska no Staburaga pagasta. Viņa ir medniece trešo gadu, un jauniete atzīst, ka par šo tēmu var runāt daudz.
20 gadu vecās staburadzietes stāsts ir līdzīgs — medībās kā dzinēja viņa savulaik gājusi jau kopā ar tēvu, tagad mednieku kolektīvā “Diāna” Staburagā viņa darbojas kopā ar vecāko brāli Edgaru. Ieva kolektīvā ir vienīgā sieviete, tajā ir ap 30 vīru.
Ieva mednieces apliecību un ieroča lietošanas atļauju ieguva 18 gadu vecumā. “Pagaidām mans vienīgais medījums ir stirnu buks. Trofeju gan vēl nav, piemiņa par pirmo nomedīto dzīvnieku ir izšautā patronas čaulīte,” stāsta jauniete. “Gribētos jau iegūt skaistus staltbrieža ragus, bet tas nav mans mērķis.”
Kādas emocijas pārņem brīdī, kad dzīvnieks jānogalina? Ieva stāsta: “Emocijas aizmirstas, virsroku gūst mednieka instinkts — dzīvnieks nāk, un tev jāšauj! Vēlāk ir prieks par guvumu. Ne tikai par savu, bet arī citu veiksmi.” Ieva atklāj, ka medībās dodas tādēļ, ka viņai patīk mežs un saista pats medību process — izsekot un ielenkt dzīvnieku.
Mednieku kolektīvā “Diāna” ir ne vien vietējie, bet arī vīri no Sēlpils, Rīgas un Salaspils. Diezgan draudzīgi, kaut gan vecuma ziņā dažādi. “Mani viņi “nēsā uz rokām”,” pasmaida Ieva. “Bieži jūtu, ka manā klātbūtnē vīri izturas citādi un saka: ja nebūtu meitenes, es tev gan pateiktu!”.
Mednieku kolektīvā pa reizei dzirdēts arī: “Paldies Diānai!”. Ieva stāsta, ka īpašu rituālu viņiem neesot, ja nu vienīgi par tādu var uzskatīt aknu cepšanu pēc veiksmīgām medībām, Ieva bieži tādos brīžos ir arī šefpavāre. Viens otrs mednieks ticot, ka jaunajiem medniekiem zvēri nākot virsū, tāpēc vecākie gribot stāvēt jauniņajam blakus. Citi joko, ka pirms medībām nevajag dzīt bārdu, jo tad neveiksies. “Nav gan novērots, ka tamlīdzīgi ticējumi piepildītos,” saka jauniete.
Vai draugi Ievas aizraušanos uzskata par kaut ko ārkārtēju? “Kādam tas varbūt šķiet neparasti, man pašai gan nē. Arī vecāmāte manu vaļasprieku uztver kā pašu par sevi saprotamu,” saka viņa. “Tuvākie draugi ar interesi klausās manus stāstus, un es par šo tēmu varu runāt daudz. No paziņām esmu dzirdējusi, ka ar mani var runāt tikai par medībām. Taču es varu par tām arī nerunāt, ja cilvēks saka, ka viņu tas neinteresē, es neapvainojos.”
Ieva atzīst, ka medības daudziem asociējas arī ar iedzeršanu pēc tām, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc sievas kurn. Jauniete piebilst, ka diez vai gribētu, lai viņas vīrs būtu mednieks: “Ja medībās ietu abi kopā, tad viss kārtībā, jo mājās es nebūtu ar mieru palikt.
