“Darot vienādu darbu, mēs viens otru labāk saprotam, un tad nāk viss pārējais, kas satur ģimeni,” saka pļaviņieši Ineta un Jānis Reiteri.
“Darot vienādu darbu, mēs viens otru labāk saprotam, un tad nāk viss pārējais, kas satur ģimeni,” saka pļaviņieši Ineta un Jānis Reiteri. Jau vairāk nekā 20 gadu viņus vieno deja, jo abi vada tautas deju kolektīvus. Arī viņu vecākais dēls Ģirts dejo.
Gaidot Inetu un Jāni, citiem piekodinu — atnāks divi dejotāji! Esmu iedomājusies, ka dejotājus profesionāļus var pazīt jau pa gabalu, un neesmu vīlusies. Viņus nodod staltā stāja un gaita. Jānis gan smej: “Uz slidenas ietves var stabilāk justies — labas koordinācijas spējas.”
Pirmais — Aizkrauklē
“Iepazināmies, mācoties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā,” atceras Ineta. “Kursu pabeidza 20 meiteņu un tikai trīs puiši. Mūs abus norīkoja darbā Ventspilī, tolaik jau nopietni draudzējāmies.” Pēc diviem gadiem jaunā ģimene pārcēlās uz Pļaviņām, tuvāk vecākiem, kuri dzīvoja Aizkrauklē un Madonā.
Ineta dejojusi jau kopš triju gadu vecuma, Jānis — no pamatskolas laikiem. Arī Inetas vecāki jaunībā dejojuši tautas dejas, tā šī “apsēstība” pielipusi arī meitai. Jāņa māte kādreiz strādāja Aizkraukles pilsētas kultūras namā, un varbūt tas bija viens no iemesliem izvēlēties ar kultūru saistītu profesiju. Aizkrauklē vēl tehnikuma gados viņš vadījis savu pirmo deju kolektīvu.
Ar kultūru naudu nepelna
Ineta un Jānis septiņus gadus vadīja tautas deju ansambli “Daugaviņa” Pļaviņās, Jānis savulaik dejot mācīja arī Aizkraukles skolēniem. Tagad viņi abi jau otro gadu vada atjaunoto Pļaviņu kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Daugaviņa”.
Ineta, beidzot tehnikumu, apsolījusi: “Ar bērniem nekad nestrādāšu!”, tomēr šim “nekad” nebija lemts piepildīties. Viņa ne tikai vada piecus deju kolektīvus Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā, bet ir arī sākumskolas skolotāja. Ar kultūru vien naudu nevar nopelnīt — uzskata Reiteri. Arī Jānim ir cits pamatdarbs, viņš strādā apsardzē.
“Tomēr bez dejošanas nevaram iztikt,” saka Ineta. “Bija laiks, kad vīrs nevadīja nevienu deju kolektīvu, bet palīdzēja man. Daudz vieglāk, ja, aizbraucot uz svētkiem ar trijiem deju kolektīviem, zinu, ka vismaz ar vienu galā tiks Jānis. Mēs strādājam ļoti dažādi, un darba procesā gadās arī strīdi, bet vienu gan zinu — vīrs mani allaž sapratīs. Viņš nepārmetīs, ka neesmu mājās, kad citas sievas gatavo vakariņas, un arī es viņu vienmēr saprotu. Deju kolektīvu vadīt nav viegli. Mēs ģimeniski sadarbojamies un palīdzam viens otram. Tāds dzīvesveids, un citādi nemaz nevar.”
Mūžīgais vidusskolēns
Savā ziņā palīgs vecākiem ir arī dēls Ģirts. “Kaut gan viņš studē jau trešajā kursā, man viņš ir mūžīgais vidusskolēns. Ja deju kolektīvā trūkst kāda puiša, dejo Ģirts,” saka māte. Dēls bijis liels palīgs arī Aizkraukles rajona skolēnu deju svētkos, kur Ineta bija deju kolektīvu virsvadītāja. Ģirts dejo arī vecāku vadītajā “Daugaviņā”. Viņš nav vienīgais students, kurš nedēļas nogalēs dodas uz deju kolektīva mēģinājumiem Pļaviņās.
Abi Reiteru dēli Ģirts un Gatis gluži vai izauguši deju zālē. Jau no gada vecuma mazie ķūņojās pa zāli, kamēr vecāki vadīja mēģinājumus. Kopš 1. klases arī paši dejojuši, bet Gatis vēlāk izvēlējies basketbolu. “Mēs viņa izvēli respektējam, jaunākais dēls darbojas arī ornitologu biedrībā, un viņam tas interesē. Ceru, ka Ģirts vēl ilgi dejos un arī savu otro pusīti atradīs ar līdzīgām interesēm. Mēs gan nekad neesam dēliem uzsvēruši, ka profesiju vajadzētu saistīt ar dejošanu, un viņi to arī nedarīs,” saka māte.
Atpazīst savējos
Abi atzīst, ka deju skolotāja darbs ir smags un reizēm nolaižas rokas, bet stiprina brīži, kad atskārsti — tomēr ir vērts turpināt. “Tie it tad, kad bērni pienāk un pasaka: “Paldies jums, skolotāj!”. Silti paliek, kad pateicības vārdus pasaka vecāki vai lūdz, lai ņemam deju kolektīvā arī viņu atvasīti,” saka Ineta. “Mans bijušais audzēknis turpina dejot tautas deju ansamblī “Dancis”, un arī tas ir nozīmīgs fakts.”
Ineta un Jānis piekrīt, ka labprāt arī paši vairāk dejotu, bet uzskata, ka vadītājs nevar būt dejotājs savā kolektīvā. Abiem patīk dejot ballēs, un citiem tad prieks uz viņiem skatīties. Ballēs nekļūdīgi var pazīt “savējos” — tos, kuri dejo vai kādreiz dejojuši kādā deju kolektīvā.
