Lāčplēsim savā vietā ir jāpaliek!

Pēc J. Lablaika publicētā komentāra laikraksta “Staburags” 14. jūnija numurā redakcijai piezvanīja vietalvietis Pēteris Knēģeris, kurš bija sašutis par J. Lablaika kunga paustajiem izteikumiem.

“Kad veidoja Vietalvas brāļu kapus un kritušos pārapbedīja, arī es biju šo notikumu aculiecinieks. Es vēl mācījos skolā, biju sportists. Atceros, ka pirmais zvanu tornis sabruka. To cēla augšā ar vinčām, un tas bija metrus 10 garāks par tagadējo. Mūs kā sportistus sauca piekarināt zvanus, palīdzēja arī karavīri, bija ieradušies žurnālisti no viena izdevuma, vairs neatceros, no kāda, laikam no “Zvaigznes”, visu fotografēja un filmēja. Bija ļoti karsts, ceļi bija nolaistīti, lai neputētu. Viss bija sagatavots labi. Tomēr celšanas brīdī tornis sabruka. Labi, ka mēs tuvu nestāvējām. Izcēlās liels skandāls. Sabrauca lielie priekšnieki, visus lamāja. Otro torni izgatavoja īsāku.

Tuvojās kapusvētki, 25. gadadiena kopš kaujām, kritušos vajadzēja pārapbedīt. To darīja sovhoza būvbrigādes vīri un no Krustpils atbraukušie zaldātiņi, kuri palīdzēja rakt. Karsts laiks, bija traki. Krievu zaldāti neatļāva vāciešus un latviešu leģionārus likt zemē, tiem bija zīmes klāt. Būvbrigādes vīri norāva nost emblēmas, sasvieda spainī, zaldāti noteica: “Это наш!” (Tas mūsējais!), un tā visi tika guldīti brāļu kapos. Pie Puļķiem, kur bija aprakti kritušie, bija smaga zeme, purva malā, tādēļ viss bija samērā labi saglabājies. Kur tanki bija gājuši pāri, vai zināms, tieši kas tur bija — krievs vai vācietis? Tā ka Vietalvas brāļu kapos atdusas gan krievi, gan latvieši, gan vācieši un citu tautību pārstāvji. Un arī Lāčplēsim savā vietā ir jāpaliek, tas ir mūsu tautas simbols!

Brāļu kapu atklāšanas dienā es biju starp karognesējiem. Diena bija karsta, ļoti daudz cilvēku noģība, arī čūskas sāka rāpot, pirms tam tur bija pamatīgs čūskulājs,” stāsta Pēteris Knēģeris.

Arī internetā “lv.wikipedia.org” ir pieminēts fakts: “Par izrādīto varonību kaujās pie Vietalvas īpaši tika slavināts 43. latviešu strēlnieku divīzijas gvardes staršina Jānis Roze. Viņš no Vietalvas baznīcas torņa bija koriģējis Sarkanās armijas artilērijas uguni uz Vācijas karaspēka pozīcijām. Par savu varonību viņš izpelnījās I pakāpes Slavas ordeni un kļuva par vienīgo latvieti — visu triju Slavas ordeņa pakāpju kavalieri.” Knēģera kungs zina stāstīt ko citu: “Roze nav pelnījis ordeni. Kad atklāja pieminekli, atbrauca bijušais kara dalībnieks, kurš bija cīnījies kopā ar Rozi. Viņš bija kontuzēts. Vairs neatceros, no kurienes viņš atbrauca — no Krasnojarskas vai Urāliem. Kameru priekšā viņš teica: “Es pateikšu taisnību. Tas ordenis pienākas man, es visu komandēju! Viņš (J. Roze — aut.) aizgāja projām, es paliku kontuzēts.” Roze viņa nopelnus bija piesavinājies sev. Viņš gribēja noraut Rozem apbalvojumus! Visas kameras pavērsa gaisā. Es to visu redzēju, arī pats biju safotogrāfējis.”