Labās un sliktās puses meklējot

Rīgā atsākusies pieminekļu sāga. Neapšaubāmi vajag pārskatīt, kuriem no tiem ir māksla vērtība, kur un kādiem jābūt, jo cilvēkiem šodien jādzīvo tiem līdzās. Nākamā paaudze lems par nākamajiem.

Šos jautājumus vienmēr pavada skaļas debates un emocijas, katram aizstāvot savu pozīciju, bet arī te nekas nav tikai balts, vai tikai melns. Šobrīd kārta ir Krievijas karavadoņa Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli piemineklim Esplanādē, rakstnieka Andreja Upīša piemineklim pie Kongresu nama un Sudrabu Edžus piemineklim Kronvalda parkā, kurus demontēs. Lai arī kam piemineklis veltīts, tas ir mākslas darbs ar lielāku vai mazāku nozīmību. Tāpēc gluži iznīcināt tos negrasās. Barklaja de Tolli gadījumā to atdos uzņēmējam Jevgeņijam Gombergam, ar kura iniciatīvu statujas kopija atjaunota un uzstādīta 2002. gadā. Savukārt abus pārējos pārvietos.

Īpašu uzmanību izpelnījies Andrejs Upīts, kura atveidojumu… pārzāģēs uz pusēm. Lasīju šo ziņu vēlreiz, vai esmu sapratusi pareizi, un patiešām tāda ir šī iecere. Viss pareizi — pieminekli pārzāģēs vertikāli un abas daļas atkal novietos kaut kur pilsētā blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.

Ja godīgi, izklausās kaut kā baisi, tāda kā pieminekļa un cilvēka piemiņas apgānīšana, bet ieceres autors, tēlnieks un Rīgas domes deputāts Ivars Drulle plašsaziņas līdzekļos skaidro, ka līdz ar šīm pārmaiņām piemineklis atspoguļos Upīša dzīves divējādo dabu — gan pozitīvo kā rakstniekam, gan negatīvo kā padomju varas kolaborantam, gan simbolizēs katra cilvēka atšķirīgās puses. “Pieminekli transformējot, simboliski nodalīs labo no sliktā, radot “izlīguma pieminekli”, kas iegūtu jaunu māksliniecisku un vēsturisku nozīmi, vienlaikus kļūstot par laikmetīgu mākslas darbu un simbolu no pagātnes uz tagadni.”

Cik skaisti vārdi uz papīra, bet, vai tas jādara ar pieminekli un tikai ar Upīti? Tādas “divas sejas” ir tik daudziem rakstniekiem, politiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem, zinot, ko savulaik prasīja padomju vara. Tādus piemērus var atrast arī tagad. Vai tādā gadījumā katru statuju zāģēs uz pusēm? Kura tad Upīša gadījumā būs pieminekļa labā vai sliktā puse – seja vai mugura?

Nežēlastībā pasaulē krīt vēl lielākas personības nekā mūsu Andrejs Upīts. Atcerēsimies kaut vai jūrasbraucēja Kristofora Kolumba pieminekli, ko pēc sabiedrības spiediena nojauca Ņujorkā, un arī citviet tam klājās bēdīgi. Cilvēku un notikumu vēsturisko nozīmību visur pārskata nepārtraukti, bet, vai tādēļ tūdaļ jāķeras klāt ar āmuru vai zāģi. Vēl saprastu, ka neērtos pieminekļus novietotu kaut kur tālāk no sabiedrības acīm, bet ne pārveidot.