Labāk visu pašiem savu. Perspektīvā plāno nopietni pievērsties graudkopībai

Seces pagastā netālu no centra ir Sarmītes un Ulda Kaktiņu saimniecība “Griguļi”. Viena no retajām mazajām saimniecībām Latvijā, kurā vēl ir nedaudz govju. Iztiek tikai no pašu saražotā, arī barību lopiņiem sagādā saviem spēkiem. Saimniece Sarmīte saka — dzīvojam no rokas mutē, tomēr pamazām sagādāta nepieciešamā tehnika, nesen nopirkts kombains graudu kulšanai.

Sarmīte ir no zvejnieku ģimenes. Vectēvs dzīvoja Apšuciemā, bet pati uzauga Lapmežciemā, un laikam saprotami, ka viņas dēls izvēlējās mācīties par jūrnieks.

Sece no jūras patālu, bet kā nerakstīts likums ģimenē — gadā jābūt vismaz vienai dienai, kad aizbrauc līdz jūrai, Lapmežciemam. Iepriekšējā vakarā sagatavo mantas, no rīta izslauc govis un dodas ceļā. Senču māja ģimenei vairs nepieder, bet atgriezties vienalga patīkami. Arī lai aizietu uz kapiņiem, pie vecvecākiem.

Sarmītei ir trīs bērni un tikpat mazbērnu. Jaunākā meita mācās Seces pamatskolā, bet vecākajiem bērniem jau pāri 30.

Aitkopībai saka nē

Uz “Griguļiem” no Seces centra ģimene pārcēlās pirms četrpadsmit gadiem. Sarmīte atceras, ka toreiz strādāja veikalā “Rēbuss” pagasta centrā. “Griguļiem” līdzās ir viņas un Ulda īpašums, un bija prātīgi abas saimniecības apvienot. “Griguļu” saimniece aizgāja viņsaulē un māja vienpadsmit gadus stāvēja tukša. Bija jau pa pusei sabrukusi. Guļbaļķi vietām satrunējuši, logi izbiruši. Pirms pieņemt lēmumu, Sarmīte ar Uldi sprieduši — cik ilgi sēdēs uz diviem krēsliem — darbs, dzīvoklis, īpašums pie Seces. “Man pagasta centrā dzīvot nepatika, gribējās savrup. Iesākumā skatījos aitkopības virzienā, bet Uldis idejai pretojās. Toties govis un visu, kas ap tām, viņš redzējis kopš bērnības, kad mamma strādāja fermā,” stāsta Sarmīte.

Draudzenes aicina īpašās reizēs

“Griguļos” diena sākas pussešos no rīta. Izslauc govis, tad pabrokasto, aizved meitu uz skolu. Rīta cēliens vienmēr ir skriešus. Jādomā uz priekšu — kura būs diena, kad mals miltus, turklāt tik daudz, lai pietiek vairākām dienām uz priekšu. Tad citās dienās var plānot braucienu uz pilsētu, pie ārsta. Diena beidzas ap desmitiem vakarā. “Padzeram tēju un gultā iekšā,” saka Sarmīte. Tālu aizbraukt, uz vairākām dienām pazust no “Griguļiem” nesanāk. Īpašos gadījumos var palūgt draudzenēm izslaukt govis vakarā, un paši mājās var atbraukt vēlāk.

No rokas mutē

Saimniecībā ir 15 slaucamas govis, un, kā saimniece to sauc, “bērnudārzs”, kurā patur piena buļļus un jaunās govis. Piena govīm šis ir optimālais skaits, ņemot vērā zemes platības, ganības un iespēju sagādāt barību ziemai. Bullīšus izaudzē līdz divu gadu vecumam un tikai tad pārdod. Ikdienā, divas reizes mēnesī, stabili ienākumi ir piena nauda. Cena par litru tāda, ka iekrāt gan nesanāk. Gribētos nosiltināt māju, nomainīt tai jumtu. Lielākā daļa tehnikas iegādāta ar ALTUM palīdzību. (ALTUM ir Latvijas valsts attīstības finanšu institūcija, kas sniedz atbalstu uzņēmējdarbībai un iedzīvotājiem, piedāvājot dažādus finanšu risinājumus.) Kad gada beigās kontā ieskaita lauksaimniecībai paredzētās subsīdijas, lielāko daļu pārskaita ALTUM. Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ievērot neesot grūti. Paraugus analīzēm ņem divas reizes mēnesī. Citādi būtu, ja nodarbotos ar mājražošanu, ko darīja agrāk. Tagad sieru sien vien sev, un, ja palūdz kaimiņi.

Kooperatīvs tīri labi patika

Ja govju skaitu nevar palielināt, vai ienākumus varētu palielināt ar produkta kvalitāti? Sarmīte saka, ka pienu iepērk SIA “Jēkabpils piena kombināts” un, lai arī saražo augstākās kvalitātes produktu, cena par litru nav lielāka. Tā varētu būt labāka, ja lielāks būtu pārdodamā piena apjoms. Šobrīd divās dienās var izslaukt mazāk par tonnu. Senāk pienu savāca Sēlpils piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība. Diemžēl 2022. gada 25. oktobrī biedrības kopsapulcē lēma par tās likvidāciju. Sarmīte teic: “Pirms tam bija jauki, man tīri labi patika. Kooperatīva mašīna apbraukāja saimniecības, savāca pienu, aizveda uz Sēlpili. No turienes to savāca jēkabpilieši.” Dibināt jaunu kooperatīvu neesot iemesla. Piena ražotāju apkārtnē ar katru gadu paliek arvien mazāk. Piemēram, “Griguļu” kaimiņiem arī ir dažas piena govis, bet izslaukto izmanto savām vajadzībām, un pārsvarā audzē gaļas lopus.

Tā skaņa ir baisa

Šogad par barības sagatavošanu ziemai sūdzēties nevar. Apkārt mājai ir zeme, kuru nomā. Īpašumā esošās pietiek vien ganībām. Par laimi ir platības, kuras var nomāt, piemēram, mazie lauciņi, kas graudu audzētājiem pagaidām neinteresē. Kopumā apstrādā vairāk nekā simts hektārus. “Griguļiem” ir visa nepieciešamā tehnika, tajā skaitā ražas novākšanai. Nav jālūdz kādam nopļaut zāli, satīt skābsiena ruļļus, nokult graudus. Vai kooperējoties ar kaimiņiem nebūtu izdevīgāk, nekā pašiem gādāt savu tehniku? Sarmīte piekrīt, ka tas būt prātīgi, bet līdz šim nav izdevies. Tāpēc rakstīts projekts, piešķirta nauda un nopirkts kombains. Līdz ar to perspektīvā plāno nopietni pievērsties graudkopībai. Nav zināms, kā lopkopību ietekmēs pašlaik tapšanas stadijā esošais Sēlijas militārais poligons. Jau tagad reizēm pāri zemu pārlido helikopters. Skaņa esot baisa, kad tik zemu iet. Pirmajā reizē govis pamatīgi sabijušās, skrēja katra uz savu pusi.

Kopumā ar visiem darbiem ikdienā tiek galā divatā. Vien vasarā jālūdz kāds palīgā. Sarmītei ir traktora vadītājas tiesības, līdz ar to pati pļauj, sienu sapresē. Ar kombainu gan vēl nav braukusi, bet, ja nopietnāk pievērsīsies graudkopībai, noteikti un labprāt arī kuls. Graudus šobrīd uzglabā kooperatīva “Sprīdītis” noliktavās turpat Secē.

Vīrs atlaida sievu

Vai kādreiz nejūt sevī vēlmi pārdot visu un iet uz dzīvokli? “Tikai ne to. Piena govis varētu likvidēt, to vietā iepirkt teļus, audzēt un pārdot. Man ir bijušas gaļas govis, tāpēc zinu, ka nav gluži tā, ka tām nav nepieciešama uzmanība. Atšķirība vien tajā, ka tās nav jāslauc,” stāsta Sarmīte. Tomēr par nākotni domājot, tā gluži kā miglā. “Ja godīgi, uz pensiju nemaz neceru. Kad man pienāks tas vecums, nebūs, kas maksā. Kad piena cena bija augstāka, savā saimniecībā varēju strādāt algotu darbu, maksāju nodokļus. Ar šo gadu nodokļi mainījās un vīrs teica — nāksies, sieva, man tevi atlaist,” ar smaidu stāsta saimniece. Vai ar laiku uz “Griguļiem” varētu pārcelties kāds no bērniem? Dēla ģimenē gaidāms pieaugums, un vedekliņa domā, ka netiks viena galā, kamēr vīrs jūrā. Tāpēc labprāt pārceltos tuvāk, uz Seces pusi. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.