www. staburags.lv
ĪSUMĀ:
Atceroties kureliešus, entuziasti rīkoja atceres brīdi Skrīveros pie piemiņas akmens, atzīmējot maz zināmu, bet varonīgu Latvijas vēstures lappusi. Kureliešu kustība, oficiāli dibināta 1944. gadā ar mērķi stiprināt aizsardzību pret Padomju armiju, slēpa grupas vadītāju Kureļa un Upelnieka patieso nodomu — veidot Latvijas militāro vienību neatkarīgas valsts atjaunošanai. Ar Latvijas Centrālās padomes un augstāko militāro virsnieku atbalstu, kurelieši veidoja spēcīgu vienību, kas nesekojot vācu okupācijas varas interesēm, sapņoja par Latvijas atbrīvošanu. Pēc dramatiskiem notikumiem, tostarp mīnmetēja šāviņa, kurš nogalināja divas sievietes un ievainoja karavīrus, Kurelis nolēma padoties. Aizturētie virsnieki tika nosūtīti uz koncentrācijas nometni un vēlāk uz fronti, bet daži gāja bojā. Rubeņa vadītā vienība pārcēlās uz lielajiem Abavas mežiem, turpinot pretestību.
Lolo citus plānus
Novembra vidū sanāca piedalīties Aizkraukles novada entuziastu rīkotajā atceres brīdī Skrīveros pie piemiņas akmens kureliešu kustības dibinātājiem. Šodien joprojām nākas vērot situāciju, ka lielā daļā latviešu sabiedrības ir visai miglains priekšstats par šo mūsu vēstures spilgto un izcili varonīgo lappusi, kurai noteikti būtu jāieņem nozīmīga vieta mūsu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā un tautas pašapziņas celšanā, kuras mums nereti ļoti pietrūkst. Esmu centies šīs maz zināmās un pat apzināti noklusētās vēstures lappuses pētīt jau 50 gadu, šim nolūkam izmantojot gan atrodamās publikācijas par šo tēmu, gan arī tolaik vēl dzīvo notikumu aculiecinieku sniegtās liecības.
Lolo citus plānus
Tātad, kas īsti bija kurelieši un kāpēc mēs viņus šodien pieminam. Oficiāli šī kustība tika izveidota ar 1944. gada jūlijā izdotu Latvijas Aizsargu organizācijas vadītāja, pulkvežleitnanta A. Dzenīša rīkojumu, uzdodot Rīgas Aizsargu pulka sastāvā izveidot speciālu militāru vienību Daugavas labā krasta, starp Ķegumu un Pļaviņām, aizsardzības stiprināšanai pret strauji uzbrūkošo Sarkano armiju, kā arī partizānu/diversantu grupu atstāšanai ienaidnieka okupētajā teritorijā. Šis plāns bija saskaņots ar vācu okupācijas iestāžu augstāko vadību. Taču faktiski grupas vadītāji bijušā Latvijas armijas ģenerāļa J. Kureļa un viņa štāba priekšnieka, Latvijas armijas kapteiņa un Brīvības cīņu varoņa K. Upelnieka vadībā, loloja pavisam citus plānus un oficiālās versijas aizsegā sāka darbu pie latviešu militārās vienības veidošanas, kurai vēlāk būtu jākļūst par atjaunotās Latvijas armijas pamatu, cerot uz 1919. gada situācijas atkārtošanos kara beigās. Šim nolūkam Upelnieks, esot fanātisks latviešu nacionālpatriots, jau pirms oficiālās vienības dibināšanas izveidoja sakarus ar Latvijas Centrālo padomi (LCP) un Ulmaņa valdības sūtni Zviedrijā L. Siliņu. Rezultātā Kurelis kļuva par LCP militārās komitejas formālo vadītāju, bet Upelnieks par viņa vietnieku un faktisko vadītāju. Tika izveidoti sakari arī ar Latviešu leģiona augstākajiem latviešu kaujas virsniekiem un vēlāk leģendārais leģiona pulka komandieris, pulkvedis V. Janums pats aktīvi iesaistījās iepriekš minētās LCP militārās komitejas darbā. Tāpat tika izveidoti labi sakari ar vācu 16. armijas 212. izlūkgrupas komandieri, abvēra leitnantu Haselmani, kurš palīdzēja vienību apgādāt ar ieročiem un arī vēlāk aktīvi sniedza dažāda veida palīdzību kureliešiem, īpaši atsevišķajam Rubeņa bataljonam, kam pieskarsimies vēlāk. Haselmaņa patiesās lomas noskaidrošana varētu būt liels izaicinājums mūsu vēsturniekiem, jo šobrīd ir arī pietiekoši daudz pagaidām vēl dokumentāli neapstiprinātas informācijas, ka viņš jau 1943. gadā ticis savervēts darbam angļu izlūkdienestā. Ja tas atbilst patiesībai, tad, visticamāk, ka viņš kureliešiem palīdzēja ne tik daudz vācu interesēs, bet gan angļu interesēs, kuru plānos būtu varējis būt šīs latviešu militārās vienības, līdzās Latviešu leģiona 19. divīzijai, izmantošana iespējamā sabiedroto desanta atbalstīšanai gadījumā, ja tiktu nolemts tādu izsēdināt Kurzemē. Te vietā būtu piebilst, ka visi šie notikumi risinājās pirms tam, kad sabiedrotie mūs vēl Jaltas konferencē nebija nodevuši Staļina pārvaldīšanā. Tāpēc šāda versija kļūst salīdzinoši ticama, īpaši tāpēc, ka tā izskaidro arī daudzus vēlākos notikumus kureliešu kustības vēsturē.
Skrīveros dod zvērestu
Vienības oficiālā dibināšana notika 1944. gada 9. augustā Skrīveru apkaimē pie “Robežu’’ mājām, kad netālu no raksta sākumā minētā pieminekļa atrašanās vietas aptuveni 200 latviešu karavīru nodeva zvērestu Latvijas valstij. Vienības pirmo kaujas bataljonu nosauca Skrīveru vārdā un tā komandēšanu uzticēja pulkvežleitnantam Graudiņam. Nedaudz vēlāk Bebru pagastā tika izveidota atsevišķa rota, kuru vadīja bijušais Latvijas armijas un Latviešu leģiona 15. divīzijas leitnants Roberts Rubenis. Vienības sastāvs vēlāk stipri pieauga un, kad tā septembra beigās devās uz Kurzemi, tā jau iepriekš aptuveni 150 cilvēku bija nosūtījusi nacionālās pretestības cīņas veidošanai krievu okupētajā Vidzemes daļā. Uz Kurzemi vienība devās vairāku simtu vīru sastāvā un tai līdzi bija pat bēgļu gaitās devušos vietējo iedzīvotāju ziedoti lopi, kas ļāva tai vēlāk Strazdes muižā ierīkot savu gaļas pārstrādes darbnīcu, tādējādi nodrošinot to ar pārtiku, jo šie latviešu karavīri ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu nekad nenodarbojās.
Sapņo par valsts atjaunošanu
Pēc ierašanās Kurzemē un apmešanās Strazdes muižā vienības sastāvs strauji pieauga gan ar vietējiem iedzīvotājiem no bijušo aizsargu un Latvijas armijas karavīru vidus, gan ar dezertējušajiem latviešu leģionāriem, kuri nevēlējās 15. divīzijas sastāvā doties uz Vāciju. Vēlākie notikumi rādīja, ka tieši viņi bija tie, kuri veidoja kureliešu galveno kaujasspējīgo pamatu. Īpaši daudz leģionāru ienāca iepriekšminētajā Rubeņa rotā, kura bija pārdislocējusies no Bebriem uz Ventspils apriņķa Usmas pagastu un Ilziķu ezera krastā bija izveidojuši labi nocietinātu apmetni. Skaitliskajā ziņā tā bija kļuvusi par spēcīgu, labi apbruņotu bataljonu četru kaujas rotu sastāvā un dažādām palīgvienībām, ar kopējo skaitu aptuveni 650 cilvēku. Novembra vidū kureliešu militāro vienību kopējais skaitliskais sastāvs bija sasniedzis aptuveni 3000 — 3200 cilvēku. Kaut arī no vācu varas iestādēm šis skaitlis tika slēpts, tomēr ar laiku tās saprata, ka kurelieši izveidojušies par bīstamu militāro spēku, kuri nav lojāli vācu okupācijas varai, bet gan sapņo par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Šajā laikā Kureļa štābs un vienības pamatspēki jau bija pārcēlušies uz Ventspils apriņķa Puzes pagasta Stiklu (tolaik sauktu par Anahiti) apkaimi, aptuveni 17 km attālumā no Rubeņa bataljona dislokācijas vietas. Atsevišķas kureliešu vienības bija izveidotas arī Talsu un Kuldīgas apriņķī.
Liktenīgā padošanās
Pieaugot vācu okupācijas varas satraukumam par tik lielas latviešu militārās vienības izveidošanos, kā arī, saņemot informāciju no Kureļa štābā iesūtītajiem SD aģentiem, vācu SS un policijas augstākais vadītājs Latvijā, ģenerālis Jekelns izdeva rīkojumu par kureliešu pakļaušanu tieši vācu SD vadītājam Fuksam, vienlaikus cenšoties piemuļķot Upelnieku, kurš bija kļuvis par faktisko kureliešu vadītāju, ar solījumiem, ka Berlīnē jau esot praktiski atrisināts jautājums par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Upelniekam, pieprasot rakstiskas garantijas, tādas, protams, netika sniegtas. Pieaugot savstarpējai spriedzei, īpaši jautājumā par dezertējušo leģionāru izdošanu vācu drošības iestādēm, 8. novembrī sarunas tika pārtrauktas, bet 14. novembra rītā liela vācu militārā grupa SS obergrupenfīrera Junklausa vadībā ieradās Stiklos, aplenca Kureļa štābu un tur dislocētās latviešu vienības un pieprasīja kureliešiem nolikt ieročus. Vācieši raidīja arī vienu mīnmetēja šāviņu, kurš nogalināja divas latviešu sievietes un ievainoja trīs karavīrus. Tas radīja apjukumu, kura rezultātā Kurelis nolēma padodies. Tika arestēti visi latviešu virsnieki, izņemot pašu Kureli, kuru nodeva Latviešu leģiona ģenerālinspektora Bangerska aizbildniecībā un nosūtīja uz Vāciju faktiskā mājas arestā. Aizturētos karavīrus divos piegājienos ar kuģiem nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā, no kurienes lielāko daļu vēlāk nosūtīja uz fronti Latviešu leģiona sastāvā, bet 34 karavīri mira mocekļu nāvē Štuthofā. Arestētie kureliešu virsnieki tika aizvesti uz Liepājas kara ostas cietumu, kurā 19. novembrī notika falsificēta kara tiesas prāva, kurā astoņiem kureliešu vadītājiem ar Upelnieku priekšgalā tika piespriests nāves sods, kuru nekavējoties, naktī uz 20. novembri turpat arī izpildīja. Tika nošauts arī Rubeņa bataljona leitnants Filipsons, kurš kā parlamentārietis 14. novembrī tika sūtīts uz sarunām ar Jekelnu, taču, neskatoties uz savu statusu, arī tika arestēts, un aresta laikā vācieši pret viņu izturējās ar īpašu cietsirdību, tādējādi atriebjoties par milzīgajiem vācu zaudējumiem 18. novembra kaujā pret Rubeņa bataljonu.
Rubeņa vīri nepadodas
Pilnīgi atšķirīgi notikumi norisinājās Rubeņa bataljona dislokācijas vietā Ilziķos, kur arī 14. novembrī ieradās vācu SD vienība 70 vīru sastāvā ar uzdevumu atbruņot un likvidēt latviešu bataljonu, kura spēku un kaujas gatavību vācieši nebija novērtējuši. Rezultātā, pēc nelielas, zibenīgas sadursmes, kuras rezultātā vācu vienības vadītājs tika likvidēts, vācieši paši nonāca ielenkto lomā. Taču Rubenis, joprojām cerot uz iespējamām sarunām ar vāciešiem, ielenktās vācu vienības labticīgi atlaida ar visiem ieročiem. Militāru un drošības apsvērumu dēļ bataljons tajā pašā dienā pameta līdzšinējo dislokācijas vietu un sāka pārcelšanos — gar Usmas ezera austrumu malu uz lielajiem Abavas mežu masīviem Lielrendas apkārtnē. 17. novembrī tur notika vēl viena vācu ģenerāļa Jekelna un latviešu leitnanta Rubeņa tikšanās, kuras gaitā Jekelns kārtējo reizi izvirzīja ultimātu padoties, kuru Rubenis noraidīja.
turpmāk vēl….
Autors: Juris Iesalnieks
Reklāma