Kur ņemt šoka stāvokli?

Cik mēs vien par otru zinām?/Maz, pavisam maz,/It kā kopīgus svētkus svinam,/It kā kopīgas darbadienas,/Un tomēr — cik maz mēs zinām.

Skolas laikā gan šīs Māra Čaklā dzejas rindas skandējām ar citu domu, bet tagad, kopš sācies karš, tās, manuprāt, skan aktuāli — tikai ar citādu nokrāsu. Ukrainā ir karš. Tas ir fakts. Tomēr tepat, Latvijā, ir līdzcilvēki, kas joprojām nenosoda, atbalsta vai pat attaisno Putina režīma rīcību.

“Facebook” vietnē ievietota pamācība, kā ar viņiem runāt. Kā viņus pārliecināt, veidojot saliedētu sabiedrību? Pārņem ļoti dīvaina sajūta, ka cilvēki, kurus, šķiet, esi pazinis gadiem ilgi, izrādās, ir barjeras otrā pusē. Un ar šādiem atklājumiem gandrīz katru dienu dalās mani paziņas, kolēģi, draugi.

Kāds uzņēmējs teica: es visus, kas nav mierā ar šejienes dzīvi un slavē Putina režīmu, sūtu pa “kuģa ceļu”. Visvairāk gan šokē tas, ka Putina aizstāvju rindās ir arī latvieši, kuri taču jau vairāk nekā 30 gadu nav kā mucā auguši un pa spundi baroti. Bet, izrādās, ka ir gan.

Varbūt taisnība ir kādam komentāra rakstītājam: “Ir viens komunikācijas pamatlikums — netērēt laiku, mēģinot pārliecināt pretēji domājošos. Viņu domas var mainīt tikai pamatīgs šoka stāvoklis, kas viņiem jāizdzīvo personiski. Pārliecināt var mēģināt tos, kuriem nav sava viedokļa vai kuri svārstās.” Es nezinu, kādam šoka stāvoklim vēl jābūt, ja liekas normāli, ka nogalina nevainīgus cilvēkus! Vai tiešām pašam ir jāmirkst asinīs? Varu tikai piekrist šodienas laikrakstā publicētajam sarunu biedram Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam, kurš teica, ka Šekspīrs mūsdienīgs ir arī šodien, “Karalī Līrā” viņš teicis: “Tāds mūsu laikmets: kurlie klausās bezprāšiem.”