Kur ņemt iedvesmu?

Šajā nedēļā e-pastā iekrita relīze, kuras virsraksts “Latvijas izglītības sistēma nespēj iedvesmot mācīties”. Tā man lika aizdomāties un atcerēties nesen vecāku dienā skolā piedzīvoto. Jāsaka, ka esmu diezgan neapzinīga mamma savām divām pusaudzēm, katru dienu nepārbaudu, vai mājasdarbi izpildīti, paļaujos, ka to vajag viņām nevis man. Tāpat neskrienu uz skolu par katru sīkumu, un nemācu skolotājus mācīt manus bērnus. Taču sekoju līdzi tam, kas notiek mūsu skolā un izglītības sistēmā kopumā.

Varu piekrist, ka nebeidzamās reformas, mācību līdzekļu trūkums, zināma nenoteiktība noteikti nemotivē bērnus mācīties. Vidusskolas prestižs ir būtiski mazinājies un par to liecina dati, ka pēc 9. klases beigšanas divas trešdaļas audzēkņu izvēlas mācīties profesionālajās skolās un koledžās, nevis vidusskolā. Laikā, kad es beidzu pamatskolu, palikšana vidusskolā bija pašsaprotama. Šodien situācija ir krasi mainījusies un skolas lien no ādas ārā, lai paturētu un piesaistītu bērnus vidusskolai.

Taču argumentam, ka skolās trūkst izcilu, labu un iedvesmojošu skolotāju, gan nevaru piekrist. Vēl jau ir, lai gan atrast un paturēt labus skolotājus tiešām kļūst arvien grūtāk. Man liekas, ka liela daļa problēmas ir arī pašos bērnos, ģimenēs un vecāku attieksmē. Bērni šodien nevēlas piepūlēties, viņiem pietiek ar to, ka izdara minimumu, jo visu taču var atrast internetā un gan jau mākslīgais intelekts pateiks priekšā. Tāpēc nav jābrīnās, ka centralizētajos eksāmenos daļa knapi var sasniegt minimālo zināšanu slieksni 15 % apmērā, kas manā skatījumā ir tāds knaps četrinieks. Ar lielu vaimanāšanu tiek uztverts rosinājums paaugstināt šo slieksni līdz 20 %.

Pirms kāda laika vēroju vienu atklāto stundu. Atskanot zvanam, klasē bija vien pieci bērni no 20. Pāris minūtes pēc zvana lēnām viens pēc otra sāka ierasties arī pārējie. Pirmās 15 minūtes pagāja, kamēr visi sakrāmēja savas mantas un pieslēdzās stundai. Es šo 40 minūšu laikā iemācījos aprēķināt masu, tilpumu un blīvumu, bet skolēni paspēja papļāpāt, aiziet uz tualeti nomazgāt kedas, uzkrāsot lūpas un padarīt vēl šo to. Pa vidu arī nedaudz pievērsties mācību vielai. Ceru, ka tā nenotiek visās stundās un man vienkārši nepaveicās, taču arī tas lieliski parāda gan attieksmi, gan kopsakarību ar eksāmenu rezultātiem.

Esmu savā izglītības ceļā piedzīvojusi ļoti daudz pārmaiņu — vērtēšanas sistēmā, mācību priekšmetu izvēlē, mācību posma garumā un citās lietās, un man liekas, ka šodien mācīties ir ļoti interesanti, jo ir daudz un plašu iespēju, vajag tikai pašam gribēt un meklēt. Vienīgais, kas visā šajā pietrūkst, ir stabilitāte pārredzamā nākotnē un skaidrība par to, kā strādāt tālāk.