Kur ejam un ko gribam sasniegt?

Esmu divu skolēnu mamma un man nav vienaldzīga situācija izglītības jomā. Kad pirms kāda laika izskanēja ziņa, ka saskaņā ar kritērijiem, kas atbilstoši skolēnu skaitam nosaka skolas pastāvēšanu, pat novada lielākā vidusskola neatbilst prasībām, kārtējo reizi pārliecinājos, ka to ierēdņu galviņās, kuri šo reformu izdomājuši un virza, tiešām kaut kas nav kārtībā.

Izglītības ministre Anda Čakša nebeidz atkārtot, ka tas viss tiek darīts, lai uzlabotu izglītības kvalitāti, taču vienīgais instruments šī mērķa sasniegšanā tiek minēta skolu tīkla sakārtošana, kā būtiskāko kritēriju izvirzot skolēnu skaitu. Visiem ir skaidrs, ka tā ir vai nu kādas mazas skoliņas slēgšana vai līmeņa pazemināšana no vidusskolas uz pamatskolu, vai labākajā gadījumā no pamatskolas uz sākumskolu. Bērniem, kuri paliks bez iespējas mācīties sava pagasta vai pilsētas skolā, būs jādodas uz savai dzīvesvietai tuvāko skolu. Un kur tajā visā ir izglītības kvalitātes uzlabošana? Vai tas, ka skolā un klasē ir vairāk bērnu? Vai tas, ka uz slēgto skolu rēķina iegūts finansējums skolotāju algu palielināšanai? Ja skolotājai klasē 18 bērnu vietā būs 25-30 un alga par 100 eiro lielāka, skolotāji kļūs gudrāki, bērni zinošāki, skolas modernākas un mans bērns saņems kvalitatīvāku izglītību? Šādus un līdzīgus jautājumus dažādās diskusijas vecāki un skolotāji uzdod ministrei, bet rodas priekšstats, ka viņa to nedzird. Ir mērķis un uz to ir jāiet, piesedzoties ar kvalitāti, kuru tā īsti nevar pierādīt. Kad nu jau pārmetumi par skolu reformu pār ministres un ierēdņu galvām gāžas kā lavīna, parādījusies jauna atruna. Skolas jau neslēdz ministrija, tā ne pie kā nav vainīga un visi pārmetumi ir nevietā. To taču dara pašvaldības – izglītības iestāžu dibinātājas un uzturētājas. Lūdzu, visas pretenzijas viņiem. Tikai jāatceras, ka pašvaldība to nedara pati pēc savas iniciatīvas, bet saskaņā ar valstī noteiktajiem normatīvajiem aktiem, kuru ierosinātāja un virzītāja nav kas cits kā Izglītības ministrija.

Skolotāji, vecāki, arī skolēni jau ir noguruši no nebeidzamajām reformās izglītības nozarē. Reizēm liekas, ka pašiem reformatoriem nav īsti skaidrs, uz ko tad mēs ejam un ko gribam sasniegt.