Kompromiss par labu politiku

Pēc divarpus mēnešiem kopš vēlēšanām esam ar apstiprinātu jaunu valdību, kurā liela daļa ministru ir jauni, iepriekš šajā augstajā amatā nebijuši. Prieks par to, ka beidzot panākta kaut kāda vienošanās, prieks, ka pie teikšanas nav tikusi Kremļa partija “Stabilitātei!” un dīvainais veidojums “Latvija pirmajā vietā”, bet tas, pateicoties vēlēšanu rezultātiem.

Klausījos Valsts prezidenta Egila Levita uzrunu pirmajā valdības sēdē, kurā vislielāko akcentu viņš lika uz nepieciešamību visiem 14 ministriem strādāt komandā, nevis domāt un rīkoties tikai savas ministrijas robežās. Vai komanda būs spēcīga un rezultatīva, lielā mērā atkarīgs no komandas kapteiņa — Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa. Iepriekšējos četrus gadus var salīdzināt ar treniņu, pienācis laiks gūtās iemaņas realizēt konkrētos darbos. No vienas puses, skumji, ka tikai Krievijas sāktā kara Ukrainā dēļ pēc vairāk nekā 30 gadiem, kopš izveidota valsts, sākam īsti apzināties savu identitāti, spēju būt saimniekiem savā zemē. Nojaucam par padomju okupāciju atgādinošos pieminekļus, pieņemam lēmumus par izglītību tikai latviešu valodā, strādājam pie tā, lai stiprinātu savu informatīvo telpu. Vai ar nākamajiem četriem gadiem, laiku, kurā strādās šonedēļ apstiprinātā valdība, pietiks, lai atbrīvotos no padomju laika rēgiem pilnībā? Gribētos, bet šaubos. Pārāk daudz Latvijā pie teikšanas to cilvēku, kuros iepotēta sovjetiskā dzīvesziņa, kā arī viņu bērni, kas audzināti šādā garā. Personīgi man šaubas par pozitīvu rezultātu šīs valdības darbā rada tās sastāvs un vispirms Nacionālā apvienība ar mūžīgo cīņu pret saviem iedomu dēmoniem. Domāju, ka, tāpat kā es, daudzi neko nezina par Apvienotā saraksta cilvēkiem — zemkopības ministru Didzi Šmitu, veselības ministri Līgu Meņģelsoni, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Māri Sprindžuku. Toties labi zināms ir Māris Kučinskis. Viņš iekšlietu ministra krēslā. Vai “Jaunās Vienotības” cilvēki darbosies pēc principa “vīrs un vārds”? Tāpat kā sabiedrība valstī, arī valdības sastāvs ir diezgan polarizēts, bet, kā Valsts prezidents teica, kompromiss par to, kas ir laba politika. Manuprāt, to, vai ar jauno valdību dzīve Latvijā kļūs labāka, vajadzētu sajust nevis pēc četriem gadiem, bet jau līdz vasarai. Ja tā nenotiks, baidos, ka jaunie ministri aizies pa priekšgājēju iemītajām takām.