Koknesiete Maija Stepēna: “Ja Dievs vēl dotu maķenīt laika, cik daudz ieceru vēl varētu realizēt!”

“Solītā zeme” — Maijas Stepēnas lūgšanu, sāpju, apmulsuma un vilšanās ceļš

Izdevniecības “Sava grāmata” izsludinātajā dzejas krājumu konkursā uzvarēja koknesiete Maija Stepēna. Saistībā ar to nule iznācis viņas dzejoļu krājums “Solītā zeme”.

Konkurss ikvienam

Pērn septembrī, kad izdevniecībā “Sava grāmata” kopš pastāvēšanas sākuma izdeva 500. grāmatu, tā izsludināja konkursu, kurā uzvarētājam balvā bija iespēja bez maksas izdot dzejas krājumu 20 eksemplāros. Konkursā varēja piedalīties ikviens, kurš sarakstījis dzeju un vēlas to izdot drukātā formātā. Uzvarētājam bija iespēja saņemt profesionāli maketētu grāmatu ar oriģinālu vāka dizainu un iesietu cietajos vākos! Jau oktobrī izdevniecība savā mājaslapā ziņoja, ka laimīgā uzvarētāja ir Maija Stepēna un tiks izdota viņas dzejas grāmata “Raud ābele, kam zari lūst”. Nule iznāca apsolītā balva, tiesa gan, dzejas krājumam ir cits nosaukums — “Solītā zeme”. Grāmatas apjoms — 110 lappuses.

Nozagts sapnis par laimīgu Latviju

Ar nedaudz skaudriem vārdiem, bet dziļi un patiesi pati autore grāmatas ievadā raksta: “Kad Ēvalds Valters uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu, teikdams — man pašam kungam būt, man pašam arājam! —, nez vai tad bija kāds, kura sirdi šie vārdi nebūtu saviļņojuši un darījuši lepnu. Nez vai būtu kāds, kurš nebūtu gatavs par Tēvu zemi atdot dzīvību? Kā apliecinājums tam nāca barikāžu laiks…Tagad pagājuši 30 gadi. Atkal cilvēku tūkstoši pulcējas, tikai tagad protestiem. Simtiem tūkstoši, zaudējuši ticību un cerību, aizklīduši svešumā vai vientuļi mīt tukšos un no kartes izsvītrotos ciemos. Viņi klusē. Viņu mūžs jau iet uz rieta pusi.Viņi nesagaidīja…Man sāp! Man nozagts sapnis par brīvu un laimīgu Latviju. Es protestēju! Šie dzejoļi ir mans protests — reizēm pārāk skarbi, reizēm par maz skarbi, bet katrs apliecina to, cik dārgs man ir šis mazais Dieva dārzs Dzintarjūras krastā!”

“Rakstot turēju sirdi plaukstā”

Par piedalīšanos konkursā, par nākotnes iecerēm autore stāsta:“Ne gaidīta, ne cerēta, patiešām ir iznākusi jauna grāmatiņa. Nejauši izlasīju, ka izdevniecība “Sava grāmata” rīko konkursu un aicina piedalīties ar dzejoļu apkopojumu vienas grāmatas apmērā, solot uzvarētājam grāmatu izdot par velti un autoram piešķirot 10 grāmatu. Man bija sakrājušies jau ilgāku laiku uzrakstīti un ik pa brīdim papildināti dzejoļi, kurus rakstot es turēju sirdi cieši saspiestu plaukstā, lai nesāktu kliegt. Tie bija dzejoļi, kas radušies, manām acīm un izjūtām izdzīvojot šodienu un iepriekšējos 30 gadus. Tas var patikt, var nepatikt, jo katrs pasauli sev apkārt uztveram pa savam, un šis ir mans lūgšanu, sāpju, apmulsuma un vilšanās ceļš, pa kuru ik rītu piecēlusies eju vēl uz priekšu. Par šo tēmu dzejolīši ir arī iepriekšējās grāmatiņās, bet lielākā daļa nav nekur publicēti.Jā, dzejoļi bija apkopoti zem virsrakstiem, kas ik pa laikam mainījās, līdz beidzot palika — “Solītā zeme”. Es atteicos no visu solīto grāmatu saņemšanas, man pietika ar trim grāmatiņām. Pārējās nokļūs lielajā bibliotēkā, no kurienes tiks padalītas mazajām bibliotēkām. Vienu grāmatiņu uzdāvināju Kokneses bibliotēkai.Līdz šim man iznākušas desmit dzejas grāmatas, šī ir vienpadsmitā.Protams, ir liela atšķirība starp “Jumavas” izdotajām grāmatām un tām, kas nodrukātas mazajās izdevniecībās. Bet jārēķinās ar to, ka dzeja interesē arvien mazākam interesentu lokam. Piesaistīt interesi var tikai tautā pazīstami uzvārdi, piemēram, Guntars Račs,” saka Maija Stepēna.

Daudz ieceru

Koknesiete nesēž mājās, rokas klēpī salikusi. Cīnoties ar vīrusiem, uzrakstījusi grāmatu ar dzeju un epifānijām, kas būs, kā pati saka, vienā “kompānijā” ar “Nesteidzību” un “Klātesību”. Grāmatas nosaukums būs “Piederība”. Visas trīs vienas autores radīts un mazmeitas noslīpēts vāka dizains, tikai katrs savā krāsā.Vēl sarakstītas divas grāmatiņas, no kurām vienā ir apsveikuma dzejoļi, otrā — dzeja par visiem gadalaikiem. “Domāju, ka tās paliks iznīcībai, jo izdošanas prieks ir pārāk dārgs,” teic autore.“Apgādam “Zvaigzne ABC” nosūtīts garstāsts, kas sauksies “Iezīmētie”. Izdos vai nē, tas nav zināms. Ir vēl sarakstīta grāmata par mana mūža mīlestību — dzīvnieciņiem, ar kuriem ir nācies gan kopā dzīvot, gan tikai nejauši satikties. Savulaik biju iedevusi manuskriptu izlasīt skolotājai Blesei, un viņa teica: “Nekad neesmu lasījusi tik mīlestības pilnu stāstījumus par tiem, kas mums līdzās… “Jumava” ir izdevusi manas pasaku sērijas “Zilā sila pasakas” sešas grāmatas. Vēl palika neizdota pēdējā — septītā, kas ir atslēga visai sērijai, bet uznāca krīze ar grāmatnīcu slēgšanu. Gatavojos atsākt sarunas — ceru, ka tā kaut kad iznāks.Pat neatceros, pirms cik gadiem, un pat nezinu, kas organizēja grāmatu konkursu par fantastikas tēmu. Es uzrakstīju grāmatu, bet nekur neaizsūtīju. Man pašai liekas, ka tā ir manis uzrakstītā visskaistākā grāmata. Grasījos caur kādu izdevniecību to pieteikt Kultūrkapitāla fonda atbalstam, bet tā tas arī ir palicis tikai iedomu līmenī. Ja Dievs man dotu vēl maķenīt laika, cik daudz vēl ieceru varētu realizēt!” teic ražīgā rakstniece.

Kā niecīgs sālsgrauds laika jūrā latvju tauta izšķīst pasaulē. No tiem, kas palikuši, tikai daļa var sevi saukt par latvieti. Ak, Māte Latvija, es zinu — sāp Tev sirds — ne Tu vari aicināt uz mājām, ne vari kaut ko apsolīt. Ko iedosi Tu pārnākušam dēlam?Kādu pūru meitai pasniegsi, ja Tev pašai vairs no sevis tik gaužām maz ir palicis.

Maijai Stepēnai ir iznākuši šādi dzejas krājumi

◆ “Es — Baltais vējš”◆ “Tev Ziemassvētkos”◆ “Mūzika tumšzilā naktī”◆ “Kā vaļā palaists rīta vējš”◆ “Šajā brīnišķā naktī”◆ “Dvēseles atspulgi”◆ “Nesteidzība”◆ “Klātesība”◆ “Plūst gaisma”◆ “Suņuburkšķis”◆ “Solītā zeme”